Latvijā piemin 1949. gada deportāciju upurus

Šodien visā Latvijā piemin 1949. gada deportāciju upurus. Pirms 77 gadiem šajā dienā okupācijas vara piespiedu kārtā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, galvenokārt lauku ļaudis. Slokā, pie pieminekļa represētajiem, traģisko notikumu dejas performancē un savu izsūtīto vienaudžu atmiņu lasījumos izdzīvoja arī mūsdienu jaunieši. 

1949.gada 25. martā visās trīs Baltijas valstīs sākās deportācijas akcija ”Krasta banga”, kas Latvijā iznīcināja vairāk nekā 40 000 nevainīgu iedzīvotāju sapņus un atņēma mājas. 

Ausma Platkoja stāsta, ka ar izsūtīšanu saistīta visa dzimta: “Gan tēva dzimta, gan mātes. Mums Latvijā nepalika neviens. Citus aizveda jau 1941. gadā. Manu vecotēvu un vecomammu aizveda jau 1941. gadā.”

Ausmas kundzi, kurai tolaik bijuši septiņi gadi, kopā ar mammu un divām jaunākajām māsām izsūtīja 1949. gada 25. martā, kas togad bijusi auksta un sniegaina. Tētis arestēts jau iepriekšējā vakarā, stāsta Ausmas kundze: ”Kā tagad atceros, mamma slaucenīti uzlika uz plīts malas un sāka meitas.. bet mums nebija tāda, kas būtu pateicis, paņemiet kaut ko, vajadzēs. Es tā domāju, ka es pati saģērbos, bet mazās bija mammai. Divdesmit minūtes.. mamma kā kūts kalašās un kūts brunčos bija no kūts, tā kaut ko paķēra no zemes.”

1949.gada deportācijās lielākoties izveda zemniekus, kas tolaik bija Latvijas valsts balsts. Starp izsūtītajiem vairums bija veci cilvēki un bērni, arī Andris Pienkauss: ”Vecāmāte, mamma un mēs –  trīs bērni. Uldis piecus gadus vecāks par mani, es deviņgadīgais un māsa piecgadīga. Un tādu kompāniju mūs izsēdināja Omskā uz perona, un neviens negrib ņemt. Viens darbspējīgs cilvēks – māte, bet pārējie liekēži. Kam tādi saimniecībā vajadzīgi.”

Slokā, pie pieminekļa nepatiesi represētajiem, šodien 77 gadus seno traģisko notikumu dejas performancē un savu izsūtīto vienaudžu atmiņu lasījumos izdzīvoja  mūsdienu jaunieši.

Jūrmalas Valsts ģimnāzijas audzēknis Luka Pēteris Blūms: ”Šajā pasākumā es aizdomājos, ka mums, pirmkārt,  jāatceras viss šis briesmīgais, jāmācās un arī jāmīl sava zeme. Mēs nevaram braukt nekur prom, mums jākopj mūsu zeme, citādāk mēs aiziesim.”

Emocionālais piemiņas pasākums gan veciem, gan jauniem liek aizdomāties par šodienas ģeopolitisko situāciju un drošību Latvijā. 

Jūrmalniece Evita Platkoja: ”Bailīgi, protams, ar tādu kaimiņu, bet mēs ceram, ka ukraiņi viņus apturēs. Mēs katru mēnesi ziedojam un ceram, ka šis karš beigsies ar Ukrainas uzvaru.”

Biedrības ”Latvijas Politiski represēto apvienība” Jūrmalas  nodaļas vadītāja Alda Hoola: ”Gribas cerēt uz to labāko un uz mierīgām debesīm, un, lai šodienas mazuļi nepiedzīvotu neko līdzīgu.”