Neapšaubāmi, vasaras saulgrieži visvairāk un skaistāk mūsdienās tiek svinēti Latvijā. No senatnes mūsu ziemeļnieciskajā zemē lielākais gada rita notikums ir Saules pakāpšanās Debesu kalna augstākajā punktā. Ja par Jāņiem, to tradīcijām, it īpaši pēdējā laikā, uzzināts daudz, varbūt der palūkoties, kā šis laiks svinēts (un daudzviet vēl joprojām to dara) citur.
Vēdu laikmetā Indijā vasaras saulgrieži atzīmēti ar svētkiem Mahāvrata Indram par godu. Tajos dzer somu (reibinošu dzērienu, kam piedēvēja pārdabisku spēku), dzied dziesmas, sievietes nes uguni, kuru, beidzot pēdējo gājienu, apdzēš ar ūdeni.
Senākās ziņas par vārda ziņā mūsu Jānim līdzīgo Ani vai Eanu var sameklēt etrusku reliģijā. Mitoloģijas pētnieks J. Parandovskis šo tautu raksturo kā “nenosakāmas izcelsmes, kuras apbrīnojamā kultūra saglabājusies vēl līdz mūsu dienām tūkstošos pieminekļu un uzrunā mūs nesaprotamā uzrakstu valodā, kas pēc sava skanējuma nav līdzīga nevienai citai pasaulē” (J. Parandovskis “Mitoloģija”). Etruski dzīvojuši Itālijas ZR daļā no Apenīniem līdz jūrai. Uz etrusku naudas gabaliem Ani bijis attēlots divsejaina vīrieša izskatā.
Tālāk no etruskiem romieši pārņēmuši savu Janus. Arī šeit viņš ar divām sejām. Viņš romiešu reliģijā ir vecākā dievība. Lūgsnās pie dieviem vēršoties, tikusi uzskaitīta to virkne, un Janus šeit vienmēr pirmais, tāpat kā Vesta – pēdējais. Svarīguma ziņā Janus gan pārcēlies tūlīt aiz Jupitera, un Jana galvenā svētnīca bijusi Romas Foruma ziemeļu daļā. Svētnīcas iekšienē bijusi viņa statuja kā pusmūža vīrs ar divām bārdainām sejām, kas viena vērās uz austrumu, otra – uz rietumu pusi.
Ar viņu sākas diena, Janus ir debesu gaisma un tās kustības. Daži etimologi viņa vārdu atvasina no Dianus (diana = diena?) – dius un dium – no kā dievs = debesu gaisma, sanskritā dī. Viņš ir debesu gaismas vārtu vērējs un debesu loka simbols. Pietuvināts zemei un tās ļaudīm, Janus kļūst arī par mājas svētuma sargu – viņš ieņem vietu pie durvīm ar atslēgu vienā un nūju otrā rokā. Ir etimologi, kas Janus vārdam tādējādi domājas izcelsmi no latīņu janua – durvis. Viņam par godu nosaukts jaunā gada pirmais mēnesis januarius, kad it kā atveras durvis jaunam laika cēlienam.
Kristieši mūsu Jāņa vārdu atvasina no senebreju pravieša Jāņa Kristītāja (Johānān ha – Matbīl), un 24. jūnijā svin viņa dzimšanas dienu. Eiropā, kas ar kristietību saskārusies agrāk par mums, tradīcijās spilgtāk redzams pirms un pēckristīgās kultūras elementu sajaukums. Arī Krievijā Gustinas hronikā no XVI gs., kur aprakstīts, kā abu dzimumu vienkāršie ļaudis Jāņa Kristītāja dienas priekšvakarā par godu „velnam Kupalam” pin vainagus, rokās saķērušies, dejo ap ugunskuru, bet pēc tam lec pār uguni, lai ziedotu sevi šim Kupalam, svētais Ivans vēl tiek pretstatīts velnam Kupalam, bet XIX gs. sākumā jau ir viens jēdziens.
Francijā 24. jūnijā svētā Žana dienu atzīmēja, sanākot kopā kalnā, ar dziesmām un dejām sagaidot sauli. 1991. gadā notikušā folkloras festivāla “Baltica” laikā Turaidā viesi no Francijas parādījuši senu franču Jāņu rotaļdeju, kas bijusi lecama dūdas paveida „vezi” pavadībā (Dabas un vēstures kalendārs, 1992).
„Populārā pamācībā par Jāņa Kristītāja ugunskuru izcelšanos un sarīkošanas veidu”, kas XVII gs. izdota Francijā, teikts, ka ugunis dedzināt drīkst, bet tikai ar noteikumu, ka tiek izslēgtas „nekārtības un maldi”.
Arī angļu plūktajās jāņuzālēs bijusi vieta St. John’s wort – asinszālei, tāpat kā vācu Johanniskraut. Itāļiem vērtīgākā jāņuzāle bijusi buldurjānis, bet spāņiem svētā Huana zāle planta sanjuanera – āboliņš.
Tāpat Vācijā vasaras saulgriežus svinējuši ar ugunskuru, lēkšanu pār to, dziesmām. Leiningenā, piemēram, 1566. gadā ar pavēli tiek noliegtas Jāņu svinības. Hesenē un Nasavā 1787. gadā ar kūrfirsta rīkojumu noliedz uguns dedzināšanu kā Jāņa, tā Mārtiņa vakarā. Konstancē katoļu baznīca pasludina Jāņa dienu par Sv. Johanaāna un Sv. Paula dienu.
Jāņunakts ūdenspeldes un mērcēšanās rasā bijusi tradicionāla kā slāvu tautām, tā spāņiem, vāciešiem un grieķiem, kas peldējušies jūrā.
Arī ukraiņiem Jāņu saistība ar koku nav ozolā, bet kļavā, bērzā, vēlāk pat augļu kokos – ķiršos un plūmēs, turklāt nocirstos un izgreznotos, gluži kā Jaungada eglīte.
Sieru citur kā īpašu Jāņu ēdienu neizceļ. Somijā gan ticis gatavots “Jāņu siers”, bet tā bijusi piena zupa ar sieru “iesarkanā krāsā un salda pēc garšas”. Skoti un īri vēl XIX gs. Jāņu vakarā mājas priekšā uzklājuši galdu, uz kura vēl bez siera atradies sviests, biezpiens, plāceņi, alus un viskijs, ko kaimiņiem cienāties.
Raganas, burvji un skauģi arī citur kļūst aktīvi Jāņu naktī. Čehiem un poļiem Jan, Janek ir lauku gādnieks un sargs pret raganām.
Tuvāk pievēršoties dziedāšanai, latvju Jāņudziesmās skanošais “līgo” līvu mēlē nozīmējot “lai top!”, kā skaidro folkloriste H. Stalte, norādot zemes atrašanos indoeiropiešu un somugru kultūru saskarsmes vietā. Vēl citi tiecas domāt par šī vārda skaidrojumu kā dažās vārdnīcās no līgot – ļodzīties, kas it kā norādot arī uz minētajām gaismas svārstībām, kad Jānītis ar savu kumeliņu no augstā Debesu kalna dodas lejā. Kā atzīmē folkloras pētnieks V. Bensdorfs, interesanti, ka citu indoeiropiešu tautu dziesmās nav līdzība ar mūsu Jāņu dziesmām, pat leišiem ne, kur vārds “lingo” gan skan, bet ne Jāņu dziesmās.
Toties ar piedziedājumu “jaaniku, jaaniku” mūsu līgotnēm gluži līdzīgas melodijas pierakstītas Igaunijas vidienē. Bensdorfs izteic minējumu par bronzas laikmetā ienākošo dienvideiropeīdu atstāto ietekmi. Igaunijā vērojamas arī citas baltu pēdas: Jāņu dziesmām līdzīgas melodijas skan talku dziesmās ar piedziedājumu “talgo, talgo”, vietvārdi Kursi, Laetkalu u.c.
Vasaras saulgrieži dažādās zemēs vēl šodien ir svinams laiks. Zviedrijā un Somijā tie ir oficiāli svētki, bet to atzīmēšanas diena ik gadus mainās atkarībā, kādā datumā starp 19. un 26. jūniju iekrīt piektdiena un sestdiena. Dānijā Sv. Hansa dienu svin 23. jūnija vakarā, kad kurina ugunskurus pludmalēs vai upju un ezeru krastos, dzied.
Ziņu aģentūra Reuters raksta – kad 4.58 no rīta ausa saule, pie Anglijas D pilsētas Viltšīras Solsberi līdzenumā ap 100 km no Londonas uz rietumiem atskanēja gaviles. Tur līdz pat 21 000 svinētāju bija pulcējušies, sitot bungas un pūšot stabules. Seno druīdu pēctečiem Stounhendža ir nozīmīga Jāņu sagaidīšanas vieta joprojām.