Aigars Miklāvs ir sportists, komandas biedrs, ģimenes cilvēks un aktīvs sabiedrības loceklis. Viņa ikdiena ir piepildīta ar darbu Jūrmalā, sportu, cilvēkiem un jauniem izaicinājumiem. Taču Aigara stāsts ir arī par šķēršļiem, kurus ne vienmēr var pamanīt no malas. Aigars pārvietojas ratiņkrēslā, tomēr viņa dzīvi nenosaka invaliditāte. Bet cik lielā mērā ikdienu ietekmē sabiedrības priekšstati par invaliditāti un vecumu? Vai lielākie šķēršļi vienmēr ir fiziski, vai reizēm tos rada arī citu cilvēku attieksme un pieņēmumi?
ReTV foto
Aigars Miklāvs ir arī Latvijas Ratiņbasketbola federācijas direktors un pats atzīst, ka vēlas darīt citādāk, labāk un vairāk. Viņš uzsver, ka izaugsme sākas ar paša apņēmību un darbu: “Lai sasniegtu savu augstāko līmeni, tas viss ir individuālais darbs. Ne tikai gaidīt, kad atbrauks komanda, būs treniņš, bet arī starp treniņiem pašam jātrenējas un sevi jāpilnveido.”
Arī uz vecumu Aigars raugās bez liekiem ierobežojumiem un uzskata, ka arī 50, 55 vai 60 gados cilvēkam ir jādzīvo pilnvērtīgi, jāizbauda dzīve un jāatceras sevī saglabāt bērnības un jaunības sajūtu. Tomēr, gadiem ejot, mainās arī ikdienas paradumi. “Agrāk es kaut kā nedomāju un visu darīju pašplūsmā. Tagad nedaudz jāpiedomā, ko es varu izdarīt, ko nevaru. Vai ir jēga vispār sākt darīt. Tas vairāk ir attiecināms uz fizisko darbu. Pārējais viss ir tas pats,” stāsta Aigars.
Ikdienā pieejamība Aigaram nozīmē arī nepieciešamību jau iepriekš izvērtēt, vai konkrētajā vietā viņš varēs nokļūt patstāvīgi. “Ja domāju kaut kur braukt vai iet, tad ir jāizdomā, vai es tur tieku vai netieku bez citu cilvēku palīdzības,” stāsta Aigars. Taču šādi šķēršļi nav tikai individuāla pieredze. Kā skaidro sociālantropoloģe, PwC Dažādības un Iekļaušanas prakses vadītāja Baltijā Agnese Cimdiņa, pieejama vide ir būtisks priekšnoteikums cilvēka potenciāla realizēšanai. “Pieejamība ir priekšnoteikums cilvēka potenciāla realizēšanai. Jo, ja tu nespēj piekļūt darba vietai, ārstniecības iestādei, izglītībai vai kultūras pasākumiem, tas nozīmē, ka tu nevari izmantot savu potenciālu,” uzsver Agnese Cimdiņa.
“Mums jāsaskata cilvēks aiz invaliditātes, cilvēks aiz diagnozes, aiz savām funkcionālajām spējām un jāpieiet cilvēkcentrēti katram kā indivīdam,” uzsver Agnese Cimdiņa. Viņa atzīst, ka mainīt sabiedrībā iesakņojušos priekšstatus nav vienkārši: “Interesantā kārtā cilvēkiem pašiem kritiski paskatīties uz saviem aizspriedumiem un pieņēmumiem ir ļoti grūti, un cilvēki nelabprāt to dara.”
Raidījumu cikla “Nolaid slieksni” pirmajā epizodē sekojam Aigaram vienas dienas garumā. Iepazīstam viņa ikdienas pieredzi un kā redzamos, tā neredzamos izaicinājumus, atklājot, cik liela nozīme ir sabiedrības izpratnei un atbalstam mūsu līdzcilvēkiem, kā arī vides pieejamībai. Raidījums “Nolaid slieksni” aicina ne tikai pamanīt šķēršļus, bet arī apzināties savu lomu to mazināšanā.
Raidījumu cikls tapis Labklājības ministrijas kampaņā “Nolaid slieksni” ar Eiropas Sociālā fonda Plus atbalstu.
