Vineta Zālīte jau ir atradusi vietu, kur atgriezties – nelielā vēsturiskā ciemā Gnēžas, Meņģeles pagastā, Ogres novadā. Tur ir tikai sešas mājas, ozoli un klusums, kas ļauj sadzirdēt pašam sevi. Tā ir vieta ar auru, ko nevar aprakstīt, tikai sajust. Pašlaik viņa tur uzturas ikreiz, kad ir Latvijā, un nākamgad plāno pārcelties pavisam.
“Ikreiz, kad esmu Latvijā, es skrienu basām kājām līdz ozolam un to apskauju – lai uzlādētos,” saka Vineta. “Tā ir mana vieta, kur gūstu mieru un spēku.”
Lēmumu doties prom no Latvijas viņa pieņēma pirms deviņpadsmit gadiem. Toreiz Vineta ar ģimeni dzīvoja Ropažu novadā. Sākumskolas gadus viņa aizvadīja Jumpravā, bet vēlāk, veselības dēļ, pārcēlās uz Rīgu.
“Mums joprojām katru gadu ir klases salidojumi – tie palīdz justies piederīgai, ļauj nepazaudēt saikni ar mājām,” viņa saka.
Vineta devās uz Angliju bez valodas zināšanām, bet ar lielu apņēmību. Viņa mācījās koledžā, apguva angļu valodu, strādāja fabrikās, vēlāk – sociālās aprūpes jomā. Iegūstot izglītību, viņa sāka darbu ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī veco ļaužu pansionātos un slimnīcās. “Man ļoti patika šis darbs. Es biju pie cilvēkiem, kurus varēju atbalstīt un iedrošināt,” viņa saka. Pēdējos gados veselības dēļ nācās uz brīdi apstāties, taču tagad Vineta strādā slimnīcā par radiologa asistenti un jūtas novērtēta.
“Es tur nejutos kā mājās,” viņa saka. “Anglija nekad nav bijusi man tuva. Vienā brīdī sapratu – jākāpj ārā no vietas, kur nejūties labi, un jādodas tur, kur jūties piederīgs. Man tā vienmēr ir bijusi Latvija.”
Kad bērni kļuva pieauguši, doma par atgriešanos kļuva reālāka. Lai arī liktenis vēl kādu laiku viņu aizkavēja svešumā, sastopot dzīvesbiedru Māri Pūli, vēlme atgriezties neizzuda. “Tā laikam ir bērnības “trauma” – sajūta, ka tev nekas nepieder. Tāpēc man vienmēr bija sapnis par savām mājām laukos,” viņa saka.
Trīs gadus Vineta meklēja vietu, kas rezonētu ar viņas iekšējo sajūtu. Atrada Gnēžas ciemā, kur ir tikai sešas mājas un vien divpadsmit iedzīvotāju. “Kā senos laikos – cilvēki viens otru pazīst, palīdz. Šeit ir enerģija, ko nevar aprakstīt – tikai sajust.”
Vineta ne tikai atgriezīsies. Viņa vēlas būt daļa no vietas atdzimšanas – ar savām zināšanām un enerģiju attīstīt nelielu uzņēmējdarbību. Plāns ir skaidrs – ierīkot brīvdienu mājiņas, kur cilvēki varētu atpūsties, meditēt, nūjot un būt dabā. “Kāds tu esi pats – tādi cilvēki būs arī apkārt,” viņa pārliecināti saka. “Es gribu radīt vidi, kur atbraukt, pabūt klusumā, justies droši un brīvi.”
Vineta šobrīd sadarbojas ar Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori, lai soli pa solim sagatavotu pamatus pārcelšanās procesam un projekta īstenošanai. Viņa apsver iespēju iesniegt pieteikumu grantu konkursā uzņēmējdarbības atbalstam remigrantiem.
Meita jau aktīvi interesējas par dzīvi Latvijā. Dēls vēl vēro no malas. “Es uzskatu, ka bērniem jādod brīvība – pašiem saprast, ko viņi vēlas darīt dzīvē. Bet tagad viņiem būs, kur atgriezties, ja vēlēsies,” saka Vineta. “Galvenais ir vienam sākt rakt – tad tranšeja kļūs garāka un būs vieta visiem.”
2011. gadā Lielbritānijas latviešu brīvprātīgo grupa, kurā piedalījās arī Vineta, aizsāka Jāņu svinības “Straumēnos” – “Daugavas Vanagu” īpašumā Anglijā, kas vēlāk pārauga starptautiski pazīstamajā “Bērzes Strazdu” festivālā – plašākajā Jāņu svinēšanā ārpus Latvijas. “Latvieši ir sīksta tauta. Mums jāturas kopā,” viņa uzsver. “Tikai ārpus Latvijas sapratu, ko nozīmē būt latvietei. Izaugot Padomju Savienībā, mēs daudz ko nezinājām. Tagad es to visu no jauna atklāju. Un gribu, lai arī bērni izjūt šo saikni.”
Vineta Zālīte ir viena no tām, kas ne tikai sapņo par atgriešanos, bet rīkojas. Šobrīd viņa aktīvi sadarbojas ar Meņģeles pagasta kopienu un Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori, lai soli pa solim sagatavotu pamatus mājupceļam un uzņēmējdarbības uzsākšanai. Viņa apsver iespēju iesniegt projektu grantu konkursā uzņēmējdarbības atbalstam remigrantiem un izmantot šo finansējumu, lai īstenotu savu ieceri par brīvdienu mājiņām Gnēžās – vietu, kur cilvēki varētu atbraukt, atpūsties un vienkārši pabūt mierā un klusumā. “Es esmu kā Sprīdītis,” viņa nosmej. “Bet vajag kādu, kas iedod sparu atgriezties.”
Latvijā darbojas remigrācijas koordinatori visos plānošanas reģionos. Viņi sniedz praktisku atbalstu tautiešiem, kas vēlas atgriezties, – sākot no dzīvesvietas un darba meklējumiem līdz uzņēmējdarbības uzsākšanai. Vidzemē šo darbu īsteno Vidzemes plānošanas reģions, VARAM deleģētā uzdevuma ietvaros.
Raksts tapis sadarbībā ar Vidzemes plānošanas reģionu.