Mārtiņš Vizulis ir biedrības “Teodors” priekšsēdētājs, masieris un aktīva dzīvesveida piekritējs, kurš aizraujas ar cīņas sportu un citām fiziskām aktivitātēm. Mārtiņam ir redzes invaliditāte – viņš neredz un spēj uztvert tikai ļoti spilgtu saules gaismu. Ikdienā viņam līdzās ir suns pavadonis Romeo, kas palīdz orientēties apkārtējā vidē un patstāvīgi pārvietoties.
Mārtiņš savu attieksmi pret apkārtējiem raksturo ar vienkāršu principu – “kā pret mani, tā es pret citiem”. Viņš uzsver, ka neatkarīgi no cilvēka situācijas, veselības stāvokļa vai citiem apstākļiem būtiska ir cieņpilna attieksme un gatavība saprast otru. “Ja tu mani nelamāsi, es tevi neaiztikšu. Vai arī, ja man no tevis kaut ko vajadzēs, es vienmēr centīšos izturēties ar cieņu un izpratni,” stāsta Mārtiņš.
Patstāvīga pārvietošanās cilvēkam ar redzes invaliditāti nozīmē ikdienā izmantot dažādus risinājumus un iepriekš rūpīgi plānot savas gaitas. Dodoties ar sabiedrisko transportu, jāspēj atrast nepieciešamo maršrutu un laiku, saprast, kā nokļūt līdz galamērķim, kā arī pārliecināties, ka līdzi ir viss nepieciešamais. Tomēr cilvēka patstāvību ietekmē ne tikai viņa paša prasmes un izmantotie palīglīdzekļi. Būtisks faktors ir arī vide, kurā viņš dzīvo un pārvietojas. Mārtiņš norāda, ka vide ne vienmēr ir pietiekami pielāgota cilvēkiem ar redzes invaliditāti. “Tā vide, kurā mēs esam vai kas mums ir riņķī apkārt, viņa nekad nebūs gana ērta vai gana pielāgota mūsu tām vajadzībām, jo katru dienu kaut kas mainās, kaut kas notiek, piemēram, remonti,” viņš skaidro.
Šie izaicinājumi kļūst īpaši nozīmīgi darba vidē. Cilvēkam ar redzes invaliditāti nepieciešams ne tikai atrast darbu, bet arī pierādīt savas profesionālās spējas un saņemt nepieciešamo atbalstu, lai darba pienākumus varētu veikt patstāvīgi. Būtiska nozīme šajā procesā ir darba devēja attieksmei un spējai nevis pieņemt, ko cilvēks ar redzes traucējumiem nevar izdarīt, bet gan noskaidrot, kādi risinājumi viņam nepieciešami darba veikšanai.
Kā norāda Latvijas Neredzīgo Biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais, cilvēkam ar redzes invaliditāti savas prasmes nereti jāapgūst un jāpilnveido katru dienu, turklāt dažkārt pat vairāk nekā cilvēkiem bez invaliditātes. Vienlaikus darba devējiem nevajadzētu baidīties no cilvēka ar redzes traucējumiem un būtu jāuzdrošinās jautāt, kādi risinājumi vai pielāgojumi var palīdzēt viņam darbā. Šāda pieeja ļauj koncentrēties nevis uz invaliditāti, bet uz cilvēka profesionālajām prasmēm un iespējām.
Sabiedrībā joprojām pastāv arī priekšstats, ka redzes zaudēšana nozīmē atteikšanos no ierastās dzīves un profesionālās darbības. Taču šāds pieņēmums nereti rodas no nepietiekamas izpratnes par to, ko cilvēks ar redzes invaliditāti var paveikt, izmantojot palīglīdzekļus un tehnoloģijas. Redzes invaliditāte pati par sevi nenosaka cilvēka spēju strādāt, mācīties, sportot vai iesaistīties sabiedrības dzīvē.
Mārtiņa Vizuļa pieredzi iespējams iepazīt raidījumu cikla “Nolaid slieksni” trešajā epizodē. Raidījums pievēršas ne tikai cilvēku ikdienas izaicinājumiem, bet arī neredzamajiem šķēršļiem – sabiedrības stereotipiem, priekšstatiem un pieņēmumiem, kas var ietekmēt cilvēka iespējas strādāt, profesionāli attīstīties un dzīvot patstāvīgi.
Raidījuma “Nolaid slieksni” epizodes pieejamas portālā retv.lv.
Raidījumu cikls tapis Labklājības ministrijas kampaņā “Nolaid slieksni” ar Eiropas Sociālā fonda Plus atbalstu.