Engures pagasta Bērzciemā lucīšus zvejo un kūpina jau septiņās paaudzēs. Agrāk tas esot bijis vairāk sieviešu darbs, bet mūsdienās kūpināšanai pievērsušies arī vīri. Lai iepazīstinātu ar senajām tradīcijām, projektā ”Piekrastes zivis” Bērzciemā noorganizēta lucīšu kūpināšanas un ēšanas meistarklase.
Engures pagasta Bērzciemā septiņās paaudzēs teju katrs puika jau bērnībā zinājis, ka kļūs par zvejnieku. Piekrastes zvejnieks Ivars Cīrulis stāsta, ka īsti nemaz nezin, kuras paaudzes zvejnieks esot: “Zinu, ka vecaistēvs, vecvecaistēvs bija zvejnieks. Kas tālāk, es īsti nezinu, bet visi senči bijuši zvejnieki.”
Foto: ReTV
Piekrastes zvejnieks Ervīns Vilciņš: “Man vectēvs uzsprāga uz mīnas, tēvs gāja Atlantijā ar pirmajiem driftera tīkliem no Rīgas. Pats es sāku iet jūrā jau 1986. gadā un daru to joprojām.”
Jautāts, kas mainījies pa šiem gadiem, Ervīns Vilciņš atbild: “Dažas zivju sugas, zvejas īpatnības ir mainījušās. Vairs nevar ar tiem vecļaužu rīkiem nozvejot, vajag gudrākus rīkus. Zivis ar iet kaut kādā gudrībā, grib izšmaukt, un tad zvejniekam jāiet līdzi. Ronītis jāapmāna, un viss kaut kas jādara.”
Šoreiz Ervīns rāda sīgas un plekstes, kā Kurzemē saucot butes, kam īstā sezona vēl tikai priekšā. Turpat līdzās arī tīkli un to sagataves, tā saucamās lelles, kas ir košas un krāsainas.
Foto: ReTV
Ervīns Vilciņš: “Te, lejā, ir pusfabrikāti – tīklu lelles. Tad tās sien iekšā pludu virvē un svina striķī. Drīz mums svins būs aizliegts. Tur ir kastīte ar akmens svaru, kas skaitās ekoloģiskāks, ar ko drīz svinu nomainīsim.”
Šoreiz goda vietā tiek celti lucīši, kurus joprojām zvejo ar murdu. Lai iepazīstinātu ar senajām tradīcijām, projektā “Piekrastes zivis” noorganizēta lucīšu kūpināšanas un ēšanas meistarklase. Turpat līdzās senajai tarotavai izveidota kūpinātava, no kuras nāk sīkas dūmu strūkliņas un ļoti tīkams aromāts.
Foto: ReTV
Ivars Cīrulis labprāt pastāsta arī kūpināšanas nianses: “Ar sveķu malku jau nekas nesanāks, tad būs rūgts un melns. Mums vajag alksnīti, sausu alksnīti. Vēl priežu čiekuru skujiņas, lai iedod to dūmiņu. Lucītis daudz iziet caur rokām. No sākuma jānozvejo, tad jāiztīra, jānomazgā. Pēc tam jāapžāvē. Tad ir kūpināšanas process, un tad jāsapako pa kastītēm. Kādas septiņas reizes caur rokām iziet viens lucis. Ja no rīta sāk, tad vakarā beidz.”
Ivars stāsta, ka lucīšu kūpināšanai nekādas garšvielas neizmantojot, galvenais esot labi un pareizi nokūpināt. Vispirms kādu stundu apžāvējot kūpinātavā ar vaļā durvīm, bet pēc tam kādu pusotru stundu ar ciet durvīm uz lēnas uguns. Agrāk kūpināšana vairāk esot bijusi sieviešu nodarbe: “Kad maziņš biju, tad parasti ar to vecāmāte nodarbojās – kūpināja zivis. Mēs bērni skraidījām riņķī gar namiņu un mācījāmies šo to.”
Foto: ReTV
Kamēr lucīši vēl tikai kārdina ar savu smaržu, jautājam zvejniekiem, kādas receptes vēl tiek izmantotas šo zivju pagatavošanā.
Andis Zariņš stāsta, ka ir karstā un aukstā kūpināšana, un arī lucīši varot būt auksti kūpināti. “Auksta kūpināšana no karstas kūpināšanas atšķiras ar apstrādes temperatūru. Auksti kūpinātām nevar pārsniegt, apmēram, trīsdesmit grādus, bet karsti kūpinātām ir 70-90 grādi. Auksti kūpinātās no sākuma vēl ir jāiesāla, jāveic sāls apstrāde. Visas zivis var tā kūpināt, bet ir populārākās. Lucīšus arī var nokūpināt auksti, ja labi grib. – Ko vēl ar lucīšiem var darīt? – Cep uz pannas un ēd.”
Divas stundas ir pagājušas un no kūpinātavas tiek izvilkti karsti kūpināti lucīši. Vēl mirkli atdzesēti, tie šoreiz tiek pakoti nevis kastītēs, bet gan uz šķīvjiem, un ātri vien pazūd pasākuma apmeklētāju mutēs.
Foto: ReTV