Maiznīcas “Lielezers” saimnieki: Maizes cepšanā svarīgākais ir cilvēks

Maiznīca “Lielezers”, kas 1991. gada 5. jūnijā kļuva par septīto Limbažu rajonā reģistrēto uzņēmumu, šovasar atzīmē 35 gadus kopš darbības sākuma. Uzņēmuma pirmsākumi saistīti ar diviem kurzemniekiem – Lāsmu un Normundu Bomjiem, kuri, meklējot vietu savai uzņēmējdarbībai, izvēlējās kolhoza “Lādezers” maizes ceptuvi. Lāsma maizes cepšanu jau bija sākusi apgūt Kuldīgas pusē, “Vārmes” kolhozā, pieredzējušā meistara Alberta Blumberga vadībā. Viņš bijis klāt arī “Lielezera” veidošanā, un viņa vārdā nosaukta plaucētā rudzu maize “Albertiņš”.

Runājot par uzņēmuma sākumu, saimnieki atceras, kā braukuši iepazīties un izteikt piedāvājumu nākt šeit saimniekot. “Mums no Vārmes kolhoza ļoti labi gāja Rīgas tirgū, tur cilvēki rindās no rīta gaidīja, kad aizvedīs maizi. Mēs arī uz kolhoza sapulci paņēmām līdzi maizi, lai pagaršo, ka šis ir produkts, kāda šeit nav. Tad mēs dabūjām akceptu, ka varam šeit nākt. Divi pilnīgi sveši, nezināmi, un paldies, ka uzticējās!” stāsta Lāsma Bome.

Pirmo “Lielezera” maizi Limbažu un apkārtējo pilsētu iedzīvotāji iepazina tās pašas vasaras augustā. Sākumā tika cepti četri maizes veidi – divu veidu rupjmaize un divu veidu saldskābmaize. Visas šīs maizes joprojām ir uzņēmuma sortimentā.

Nu jau ar smaidu var atcerēties, kā sākotnēji noritēja tirdzniecība – no kastēm, kas bija sakrautas “gazika” mašīnā, bez jumta un bez iepakojuma. Īpaši pieprasīta bijusi rudzu saldskābmaize. “Tā vienkārši bija tāda, ka cilvēki izķēra.”

No četriem maizes veidiem sortiments gadu gaitā izaudzis līdz vairākiem desmitiem dažādu maizes veidu. Maiznīcā izveidots arī konditorejas cehs un savs veikals. Savukārt kolektīvs no sākotnējiem 16 cilvēkiem pieaudzis līdz 120 darbiniekiem. Uzņēmumā joprojām strādā cilvēki, kuri kopā ar “Lielezeru” ir kopš pirmās dienas, un daudziem darba stāžs pārsniedz 20 gadus.

Kā uzsver Normunds Bomis, tieši komanda ir galvenais uzņēmuma pamats. “Mēs jau divatā ar Lāsmu nevaram neko izdarīt, komanda ir pats galvenais. Šobrīd mums ir trīs diplomēti maizniekmeistari Lāsma, Dzintars un Valters. Domāju, ka nevienā Latvijas ceptuvē tā nav.”

Arī Lāsma piemin vecmeistara Blumberga teikto. “Tehnoloģija – izejvielas, iekārtas – maizes cepšanā ir 25%, pārējais ir cilvēks. Cilvēka roku darbs, attieksme, lojalitāte, atbildība par to, ko tu dari.”

Maiznīcas saimnieki stāsta, ka šo gadu laikā daudz piedzīvots un pārdzīvots, pārlaistas vairākas ekonomiskās krīzes, novērots arī, kā mainās maizes lietošanas paradumi. “Mēs esam sākuši vairāk ēst austrumu ēdienus, kas ir asāki, pikantāki, piparotāki, asas garšvielas, lavaši. Dietologi iesaka, ka maize nav laba notievēšanai. Dažādi tie procesi, kas maizīti it kā noliek malā.”

Tāpēc ceptuves saimnieki aicina neaizmirst, cik tomēr vērtīga ir tradicionālā latviešu rupjmaize. “Kādreiz latviešu vīri gāja strādāt mežā, līdzi bija maize, speķis, sīpols, un rokas visiem bija spēcīgas. Tas ir mazliet aizmirsts, bet kaut kā jau tās rupjmaizes vēl turās.”

Kā vienu no lielākajiem nākotnes izaicinājumiem, uzņēmēji min darba spēka piesaisti. Jau šobrīd tas nav vienkārši – atrast jaunus cilvēkus, kas gatavi fiziski smagam darbam, kāds jāiegulda, lai tiktu pie kvalitatīvas un garšīgas maizes.

“Vecie noveco, jaunie atnāk, viņiem par garu stundas, mīkla par slapju. Slikta ir arī demogrāfija, tukšas skolas sāk veidoties, mūsu paliek arvien mazāk.” Tomēr uzņēmuma saimnieks saglabā pārliecību par produkta vietu tirgū. “Labu produktu vienmēr būs, kas pērk, un to novērtēs,” uzsver Normunds Bomis.

Ceptuves saimnieki atzīst – šo gadu laikā paveikts pamatīgs darbs, ielikti nopietni pamati, nu jācer, ka iesāktā turpinājums būs jau pašu ģimenes paaudžu stāsts.