Latvija diabēta pacientu aprūpē atpaliek no kaimiņvalstīm

Pēc diabēta pacientu piketa pie Saeimas arvien plašāk aktualizējas jautājums par piekļuvi dzīvībai svarīgām ārstēšanas tehnoloģijām Latvijā. Pacienti un mediķi uzsver – glikozes monitorēšanas sensori un insulīna sūkņi nav komforta, bet gan drošas ikdienas un dzīvības jautājums. Šodien, īsi pirms Baltijas endokrinologu kongresa, Rīgā sasaukta preses konference, kurā eksperti, pacienti un politikas veidotāji diskutēja par iespējamiem risinājumiem un turpmāko rīcību.

Latvijā 1. tipa cukura diabēta pacienti ikdienā dzīvo pastāvīgā līdzsvarā starp pārāk augstu un pārāk zemu cukura līmeni asinīs, un kļūda var maksāt pat dzīvību. Lai šo risku mazinātu, pasaulē jau gadiem tiek izmantotas glikozes monitorēšanas sistēmas un insulīna sūkņi, taču Latvijā šīs tehnoloģijas lielākoties joprojām jāapmaksā pašiem pacientiem. Par situāciju Latvijā izbrīnīti arī ārvalstu speciālisti.

Endokrinoloģijas profesors Dartmutas universitātē (ASV) Uģis Gruntmanis: “Tas ir pilnīgi nenormāli. Kā jau es teicu, šiem pacientiem mēs duram pirkstā sešreiz dienā, mūža garumā! Mūža garumā, un visu laiku viņiem jāuztraucas, ka viņu cukurs būs zems vai augsts un visu laiku šī stresa situācija. Šī monitoringa sistēmas palīdz dod tev signālu pamosties, ārstēt un būt laikmetīgām visur Rietumeiropā, iekļaujot arī Ameriku, visiem pirmā tipa pacientiem šis monitorings ir apmaksāts.”

Preses konferencē mediķi un pacientu pārstāvji uzsvēra, ka piekļuve šīm tehnoloģijām nav luksuss, bet gan drošas ārstēšanas pamats, jo šobrīd tas nozīmē būtiskus izdevumus no personīgajiem līdzekļiem.

RSU Sabiedrības veselības institūta docētājs, 1. tipa cukura diabēta pacients Mārtiņš Zavadskis: “No saviem līdzekļiem pērku glikozes monitorēšanas sistēmas, jo strādāju kā docētājs, un tas nav reāli, ka es ar glikometru tagad staigāšu pa auditorijām un mērīšu cukura līmeni asinīs. Personīgi man tie ir 150 eiro mēnesī. Es ļoti vēlētos izmantot insulīna sūkņu terapiju, bet man nav papildu vēl 250 EUR, lai to apmaksātu. Mans atalgojums ir tāds, ka man vajag apmierināt arī savas pamatvajadzības. Diemžēl šis insulīna sūknis šobrīd man tas nav reāli, jo es nevaru to vienkārši.”

Veselības ministrs norāda, ka valsts cukura diabēta pacientu ārstēšanai tērē 100 miljonus eiro, no kuriem 40 miljoni paredzēti tieši zālēm, un pēdējo divu gadu laikā kompensējamo medikamentu skaits sarakstā ir pieaudzis. Tāpat viņš uzsvēra, ka par plašāku modernāko tehnoloģiju kompensēšanu vēl jāvienojas, un risinājumi varētu tikt ieviesti pakāpeniski.

LR veselības ministrs Hosams Abu Meri: “Es nevaru garantēt, ka mēs varam uzsākt to šogad.” Bet, ko mēs varam darīt, kas no 1. janvāra ir jāuzsāk? “Tas ir tas, kas no manas puses ir pieņemts – tagad par formu, par modeli, par procentiem, to mēs jau runāsim.”

Ārsti piekrīt, ka šobrīd pilnīgs risinājums uzreiz nav iespējams, atbalsts nepieciešams vismaz tiem pacientiem, kuriem risks ir visaugstākais.

“Mums ir jārod iespēja saņemt tomēr kaut vai mazākai pacientu grupai. Protams, ne visiem, tas ir saprotams, ka tas prasa diezgan lielus budžeta līdzekļus, bet mazākai pacientu grupai pieeju glikozes monitorēšanas sistēmām. Tā tiešām varētu būt. Tātad, šie te trīs tūkstoši, nedaudz vairāk pacientu, kuriem ir ļoti svārstīga glikēmijas rādītāji, jau nopietnas komplikācijas saistībā ar cukura diabētu, lai tiešām uzlabotu viņu dzīvi un turpmāko prognozi,” norāda Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes locekle Dr. med. Kristīne Geldnere.

Kamēr Rīgā notiek Baltijas endokrinologu kongress, nozares pārstāvji norāda, diabēta pacientu aprūpē valsts joprojām atpaliek no kaimiņvalstīm.

Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēdētaja Una Gailiša: “Diemžēl mēs esam Baltijā vissliktākajā pozīcijā. Lietuvā un Igaunijā šīs tehnoloģijas pirmā tipa diabēta pacientiem jau divus gadus tiek kompensētas. Sajūta ir, ka tiek meklēts risinājums. Bet tāda liela pārliecība, ka mēs ar lielu soli kaut ko tūdaļ panāksim.. Tādas man īsti nav.” 

Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane: “Vēl diezgan daudz neskaidrību ir un jāsaka, ka plāni ir labi, bet rezultātu jau mēs redzēsim tikai tad, kad būs budžets pieņemts.”