Ja tā racionāli pieiet lietām, tad vidēja izmēra ģimenei pilnīgi pietiktu ar kompaktu divistabu dzīvoklīti. Gulta, skapis, galdiņš, plītiņa un neliels laukums pie sienas, kur pienaglot televizoru. Viss pārējais ir mūsu nepamatotās ambīcijas, vēlme izdarīties kā mušai uz stikla un pašapziņas celšana. Tas, protams, nav nekas nosodāms, taču no tā neviens nedosies pie svētā Pētera ātrāk, ja no vienas istabas stūra līdz pretējam nāksies aiziet ar kājām un ne ar elektrisko skrejriteni.
Par sevi mēs neaizmirstam – kabinets, bibliotēka, pāris guļamistabas, vanna, porcelāna pods, virtuve un ēdamistaba, nemaz nerunājot par terasēm, balkoniem, lodžijām un citām piebūvēm. Taču automobili bieži vien pametam likteņa varā pat tad, ja mitināmies privātmājā un vieta garāžai būtu atliku likām.
Un daudz labāk to darīt garāžas celtniecības būvbedrē, kā kārtējo reizi cenšoties iznīcināt daudzstāvu mājas kaimiņus ar kosmētisko remontu.
Celtniekiem un auto nozares speciālistiem garāžas projektēšanas jomā ir zināmas nesaskaņas. Ja celtnieki ar skubu gatavi uzsliet gāzbetona konstrukciju ar siltuma un skaņas izolāciju, tad auto apkopes speciālisti atgādina, lai neaizmirstam atstāt prāvākas šķirbas ventilācijai.
Kāds gan ir kompromiss starp abiem viedokļiem un vai mums patiešām nepieciešama garāža? Varbūt ļaut braucamrīka krāsotajiem sāniem sildīties vasarīgas saulītes ultravioletajos staros?
Daža laba automobiļa virsbūves krāsa izskatās apburoša spīdošā saules gaismā, taču nejaušas sagadīšanās dēļ tās sastāvā iekļuvuši UV staros ātri izdegoši pigmenti. Turklāt tai nebūt nav jābūt sarkanai krāsai, kas savulaik pārvērtās zilgani rozā tikai dažu gadu laikā. Tik pat labi tā var būt melna, zila, dzeltena vai pat balta krāsa.
Rūpīgi kopjot auto virsbūvi, mēs varam pasargāt tā izskatu daudzu gadu garumā. Regulāra mazgāšana, vaskošana, krāsas atjaunošanas programma un keramiskais pārklājums. Nekā sarežģīta, taču ne katra autobraucēja raksturam atbilstoši. Nu labi – pirmā vasara vēl daudz maz, taču katra nākamā paiet arvien ātrāk un par nepieciešamajiem kopšanas darbiem viss strauji piemirstas.
Runā, ka dažāda veida izkārnījumi esot uz naudu! Un tas ir nenoliedzams fakts. It īpaši, ja runājam par putnu kakām. Tad nauda birs aumaļām! Ne mums, bet auto virsbūves meistariem noteikti, jo tieši putnu pārtikas pārpalikumi spēj sabojāt laku un krāsu teju vai neatgriezeniski.
Skābe ātri padara savu ļauno darbu un gaišāki plankumi uz auto virsmas garantēti. Labākajā gadījumā plankumi, jo skābe spējot izgrauzties pat cauri lakas virskārtai un atstāt svaigi raktu tuneli rūsas armijai.
Ne mazāk svarīga un bieži sastopama lieta ir pamatīgs vēja virpulis, kas saceļ gaisā milzu putekļu un smilšu vērpetes. Iespējams, vēja nesta smilšu grauda spēks nav tik liels, lai tas izsistu caurumu auto krāsu sargājošajā lakas kārtā, taču atrast kādu nelielu patvērumu starp divām virsbūves detaļām tam noteikti izdosies.
Speciālisti apgalvo, ka pilnīgi visas virsbūves detaļas ir kustīgas un savā starpā spēj mijiedarboties. Lieki piebilst, kas notiks, ja šāds vēja pūsts smilšu grauds trāpīs starp divām šādām detaļām – izberzts robs teju vai garantēts!
Un, lai arī smilšu grauds ir niecīgs, tā atstātā rēta auto lakas slānī ātri vien liks metālam piekļūt mitrumam un gaisā esošajām skābēm. Un tā jau ir pamatīga rūsas pumpa ar garantiju!
Citi iesaka, ka pilnīgi pietiekoši ir, ja darbīguma lēkmes laikā uzslienam nojumi. Četri stabi, jumts un nobruģēts laukumiņš. Labs risinājums, ja mūsu vienīgā bēda ir no rīta netīrīt sniegu no vējstikla. Tomēr nojume nepasargās no kaimiņu kaķu asajiem nadziņiem, putnu knābīšiem un jau minētajām smilšu vērpetēm. Darbs padarīts, nauda vējā, bet rezultāts vien labi, ja par trešdaļu sasniegts.
Tie būs nesteidzīgi un slinki ziemas rīti, tas būs nepārkarsis agrajos saules staros salons un viegli kopjams automobilis, kam bieži vien pietiks ar mikrošķiedras drāniņu un tā saucamo sauso šampūnu.
Rūpīgi apsverot visus “par” un “pret”, varam vien secināt, ka variantu nav gaužām daudz. Pareizāk sakot, vien tikai divi.
Ideālā versija un katra autobraucēja sapnis ir pamatīga garāža ar atpūtas telpu, ledusskapi un televizoru pie sienas. Tā, lai vasarā vaigu sviedros raujas kondicionieris, bet ziemā no grīdas plūst patīkams apkures katla sarūpētais siltums.
Te pats galvenais, lai garāžas temperatūra gan no rītiem, gan vakarā būtu vienāda. Temperatūras svārstības rada kondensātu, kas ātri atrod kopēju valodu ar ziemā uzkrāto sāli un graušanas process rit pilniem vaigiem. Ja reiz apsildāma garāža, tad tā, lai jebkurā gadalaikā temperatūra būtu puslīdz vienāda.
Automobilis jau pats par sevi nav ekoloģijas kalngals, tādēļ gaisa apmaiņa nepieciešama vēl jo vairāk. Taču arī auto saglabāšanas vārdā gaisa cirkulācija ir gluži vienkārši nepieciešama.
Sliņķis un skopulis ķersies pie tādas garāžas būvniecības, kur vējš brīvi svilpo pa dēļu spraugām. Un pareizi darīs, jo tieši šis ir otrais pieļaujamais risinājums – slēgta telpa bez apsildes, dzesēšanas, bet ar dabīgu gaisa cirkulāciju.
Visticamāk šādā garāžā būs tāda pati gaisa temperatūra kā ārā, tādēļ kondensāta rašanās izpaliks. Brīva vējošanās nodrošinās automobiļa detaļu ātru apžūšanu un rūsa bez mitruma ir gaužām bezspēcīga. Tajā pat laikā auto būs pasargāts no ārējo apstākļu iedarbības.
Šajā gadījumā gan būti jauki atcerēties, ka gaisa plūsmai jāatvēl šķirbas ne tikai augšpusē starp sienām un jumtu, bet arī lejā – ritošās daļas līmenī. Tas gan nenozīmē, ka tīšuprāt starp dēļiem jāatstāj spraugas īkšķa lielumā! Būs gana labi, ja garāžas durvīs un pretējā sienā tiks iebūvēta jauka ventilācijas restīte. Gan kaķis neielīdīs, gan vējš skraidelēs!
Secinājums uzprasās pats no sevis – jāizvēlas labākais un piemērotākais risinājums, kas gan pa kabatai, gan automobilim draudzīgs. Tomēr pirms pamatu būvbedres rakšanas un pamatu betonēšanas vēlams aprunāties ar abu pušu speciālistiem, lai radītu tieši savam automobilim vislabāko garāžas projektu.