Par nēģiem, nēģu tačiem un to, kāpēc tos nevar zvejot kurš katrs

Izdzirdot vārdu “nēģis”, pirmā doma, kas nāk prātā, saistās ar delikatesi, ko nogaršot un atrast nemaz nav tik viegli, sevišķi novados, kas atrodas tālāk no jūras. Šogad nēģu zveja iekļauta Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, un izrādās, ka šai tradīcijai ir ļoti spēcīgas kopienas tradīcijas, un cilvēks “no malas” par nēģu zvejnieku nemaz tik vienkārši kļūt nevar. Plašāk uz sarunu par šo tradīciju un tās vietu nemateriālo kultūras vērtību sarakstā aicināju Uldi Rozenšteinu, biedrības “Salacgrīvas nēģi” valdes locekli un pirmā nēģu tača zvejnieku, un Jāni Krūmiņu, biedrības “Salacgrīvas nēģi” valdes locekli un trešā nēģu tača zvejnieku.

Pirmais jautājums man kā cilvēkam, kas nav tuvu pazīstams ar nēģu zvejniecību, ir par terminu “nēģu tacis” – kas tas ir?

Jānis Krūmiņš: Nēģu tacis ir zvejas rīks, egļu koku konstrukcija ar laipu, ko izmanto nēģu zvejniecībā – tos skaita no jūras. Teritorijas ir sadalītas jau vēsturiski – kur tie vēsturiski kādreiz atradās, tur tie atrodas vēl šodien. Trešais nēģu tacis zvejo ar atkrišanas metodi, murdiņi jeb puņģi tiek novietoti ar asti pa straumi uz leju, un Uldis var pastāstīt par pirmo taci.

Uldis Rozenšteins: Pirmais nēģu tacis laikam ir vienīgais šobrīd, kas ir palicis kā izteikts murdu tacis, kur notiek zveja ar nēģu murdiem (ar asti pret straumi), kur nēģis ielien pats, attiecīgi tie zvejas paņēmieni nedaudz atšķiras, un arī ir atkarīgs no laikapstākļiem, kuram tacim tā zveja būs veiksmīgāka. Otrajā tacī ir tāpat kā Jānim – atkrišanas princips.

Kad 1. februārī zvejas sezona beidzas, nēģu zvejnieki sāk gatavoties nākamajai sezonai – dodas uz mežu, paši nocērt vai iegādājas jau nocirstās egles, pavasarī pārved tās mājās, nomizo, izžāvē. Egle nēģu tačiem tiek izvēlēta, jo ir visizturīgākā un sava slaikuma un garuma dēļ piemērotāka dažādu izmēru un funkciju kārtīm. Tača būve jeb sišana parasti notiek vasaras mēnešos, kad upē ir zems ūdens līmenis. Tad tiek veidota tača konstrukcija – tas ir darbs ūdenī, ar aptuveni 16 kg smagu koka āmuru jeb kurķi dzenot upes gultnē mietus un vienu pēc otra gatavojot tača kraķus jeb posmus. Lai tacis būtu izturīgāks un elastīgāks, tā būvēšanā neizmanto naglas vai skrūves, tača elementus kopā sasaista tikai un vienīgi stieples, cik vien “šīberus piesien ar šņorīšiem”. Tacis ik gadu tiek taisīts no jauna, jo upes pali to parasti aiznes uz jūru. Upes gultnē paliek tikai zole – tača konstrukcijas pamatne. Lai taci uzceltu, diezgan nopietnā darbā paiet vesels mēnesis. Kad tacis gatavs, tam visas upes garumā pārliek 30 – 40 cm platus laipu dēļus, lai varētu pa taci pārvietoties.

Ar kādu mērķi vēlējāties nēģu zveju iekļaut nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā?

Jānis Krūmiņš: Pirmkārt, protams, lai popularizētu nēģu zvejniecību un nēģus kā produktu. Kā mēs zinām, seviški jauniešu vidū nēģi nav populārākā izvēle uzturā. Bet tas ir arī aizsargs mums kā nēģu zvejniekiem – lai nav tā, ka mums pēkšņi parādās kaut kādi jauni eksperti vai rīkojumi par to, ka nēģu zveju vajag aizliegt.  “Salacgrīvas nēģi” ir ierakstīti Aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā, un tagad mums ir arī kultūras mantojuma zīme, kas šo tradīciju palīdzēs pasargāt.

Uldis Rozenšteins: Jā, un kāpēc tieši mēs un kāpēc tieši Salaca? Jo šis zvejas paņēmiens tieši mūsu pusē ir vairāk nekā 200 gadus vecs un nav īpaši mainījies. Tāpat arī Svētupe un Salaca ir vienīgās vietas, kas izmanto nēģu tačus  – koka konstrukcijas laipas, no kurām zvejo.

Kādi vēl ir nēģu zvejošanas veidi, izņemot zveju no tačiem, kas neietilpst šajā kultūras mantojuma tradīcijā?

Uldis Rozenšteins: Galvenokārt visās upēs nēģu zvejniecība notiek ar murdiem, murdu rindām, tur katrai upei ir savi noteikumi, kā šos murdus var izmantot.

Jānis Krūmiņš: Viņi ar laivām brauc, mēs ejam kājām, izmantojot tačus. Taču konstrukciju pamatā ir sentēvu metodes, kas nodotas no paaudzes paaudzē – konstrukcijas veidotas no egles, izvietojums ir principā tāds pats, kāds tas ir bijis senajos laikos.

Ja runājam par ģeogrāfiju un nēģu izplatību – kur tie mīt?

Uldis Rozenšteins: Nēģis ir ceļotājzivs, kas pusmūžu pavada upē un pusmūžu – Baltijas jūrā vai līcī, kur tie intensīvi barojas. Ezeros, kas nav tieši saistīti ar jūru, tur nēģu nebūs. Latvijā nēģi tiek zvejoti visās lielajas upēs – Daugava, Gauja, Salaca, Venta -, vienīgā no lielajām upēm, kur nenotiek nēģu zveja, ir Lielupe.

Nēģi pēc klasifikācijas ir zivis?

Uldis Rozenšteins: Šobrīd jau laikam atkal tā skaitās zivs, par to ir daudz diskusiju un klasifikācija mainās – vienā brīdī tā ir zivs, tad tas apaļmutnieks, tad atkal zivs. Ja skatāmies no mūsu perspektīvas, mēs sakām, ka nēģi tomēr ir apaļmutnieki, kas ir ļoti sena radība, kas dzīvojusi jau dinozauru laikmetā – tātad dzīvoja pirms mums -, un domāju, ka dzīvos stipri ilgi pēc mums.

Upes nēģis jeb Lampetra fluviatilis parasti ir līdz 50 cm garš, tam ir čūskveidīgs ķermenis bez zvīņām, toties ar trīs acīm, septiņām žaunu atverēm un muti kā piesūcekni. Upes nēģi dzīvo jūrā, bet nārsto upēs. Upes nēģa dzīves cikls vidēji ir 7 gadi, no kuriem 3-6 gadus ir kāpuru stadija (nēģu mazuļi jeb ņurņiki dzīvo upes krastos, ierakušies gruntī), pieaugot tie dodas uz jūru, kur pēc 1-3 pavadītiem gadiem atkal migrē uz upēm – uz nārstu. Pēc iznārstošanas, kas notiek pavasarī upju straujtecēs, nēģi iet bojā.

Vai nēģu zvejniecības prasmes tiek mantotas no paaudzes paaudzē?

Jānis Krūmiņš: Man ir tā, ka mans tēvs un vectēvs zvejoja uz trešā nēģu tača, es no viņiem esmu visu iemācījies.

Uldis Rozenšteins: Es esmu ieprecējies nēģu zvejnieku ģimenē, un tur tas arī ticis paaudžu paaudzēs mantots. Mana sievastēva Aleksandra tēvs arī vēl kolhoza laikos ir zvejojis gan uz pirmā, gan uz otrā tača.

Un sadalījums tačos – tas, cik saprotu, arī tiek pārmantots? Vai zvejnieki var brīvi pārvietoties, piemēram, no pirmā uz trešo?

Uldis Rozenšteins: Šobrīd vairs nē. Ir tā, ka katram tacim ir sava licence, katrs tacis maksā savas nomas tiesības. Tajā laikā, kad kolhoza saimniecība “Brīvais vilnis” atteicās no savām tiesībām, tās tika piedāvātas tiem zvejniekiem, kas konkrētajā brīdī uz tiem tačiem strādāja, viņi arī pārņēma šīs nomas tiesības.

Cik liela šobrīd ir nēģu zvejnieku kopiena jūsu pusē?

Jānis Krūmiņš: Maza – trīs tači. Pirmajā ir viens zvejnieks, otrajā ir četri zvejnieki, četras maiņas, un trešajā mums arī ir četras maiņas, man personīgi trešajā tacī ir divas maiņas.

Tad, cik saprotu, nēģu zvejniecība ir pilna laika darbs, ja jau ir arī darba maiņas?

Jānis Krūmiņš: Jā, protams. Nēģus zvejo primāri naktī, un, kad paceļas ūdens līmenis, pa upi plūst dažādi bīstami objekti tacim, koki, zāles, niedres, tacis ir jātīra un jāsargā – dažreiz ir jābūt visas 24 stundas uz vietas, dažreiz tikai naktī.

Uldis Rozenšteins: Kā jau Jānis minēja, tajos tačos ir četras maiņas, mūsu gadījumā mēs esam trīs darbinieki, kas strādā, un tas ir pilna laika darbs no augusta līdz februārim, sezonas laikā. Tā ir katra diena, katra nakts, darbs norit bez apstājas.

Kur tiek realizēta sazvejotā produkcija?

Uldis Rozenšteins: Mūsu gadījumā tie pārsvarā ir lielie nēģu pārstrādātāji, daļu es pārpērku no sievastēva un pārstrādāju savā uzņēmumā, arī vietējie iedzīvotāji tos var iegādāties.

Jānis Krūmiņš: Es principā visu pārdodu lielajiem uzpircējiem, pats nepārstrādāju. Bet ar nēģu realizēšanu problēmu nav vispār – viņus visiem vienmēr vajag un vienmēr ir par maz!

Kāda ir nēģu uzturvērtība?

Uldis Rozenšteins: Uzturvērtība nēģim ir ļoti bagātīga. Taisot analīzes savai produkcijai, saskāros ar lielu daudzumu cilvēkam nepieciešamo aminoskābju uzskaitījumu, vitamīniem, pie tam nēģis ir arī viens no retajiem uzturā lietojamajiem produktiem, kura sastāvā ir D vitamīns. Jā, mēs smejamies, ka jaunieši neēd, bet, nonākot līdz 30+ gadu vecumam, – tad gan sāk ēst. Tā vēl joprojām ir delikatese, tāpat kā tas bija krievu laikā – tad lielākā daļa nēģu no Latvijas ceļoja uz Sanktpēterburgu un Maskavu, vietējā tirgū nebija vispār. Šobrīd gan ir tā, ka Latvijā apēd to, ko nozvejojam mēs, daļu no tā, ko nozvejo Igaunijā, un principā visu, ko nozvejo Lietuvā.

Nupat esat aizvadījuši arī “Nēģu svētkus” – kas tā ir par tradīciju?

Uldis Rozenšteins: Šai tradīcijai ir jau padsmit gadu – tā ir diena, kad var atnākt līdz nēģu tačiem paskatīties, kādi tie ir, parunāt ar zvejniekiem, nogaršot nēģu zupu un arī tikko karsti ceptu nēģi uz oglēm, ko iegādāties ir iespējams.

Kā es varu kļūt par nēģu zvejnieku?

Jānis Krūmiņš: Tas vairs nav iespējams, ja neviens zvejnieks nepārdod savu uzņēmumu vai neatsakās no savām nomas tiesībām – tad neviens jauns zvenieks nevar tikt klāt pie nēģu zvejošanas. Arī, ja kāds aiziet mūžībā, uzņēmumu pārmanto ģimene. Zvejas nomas tiesības ir uzņēmumam.

Uldis Rozenšteins: Jā, kā Jānis saka – SIA un zvejniecības uzņēmumi tiek mantoti, un principā vienīgā opcija ienākt kādam jaunam zvejniekam ir, ja kāds vecais atsakās no savām zvejas nomas tiesībām. Tad tas kļūst par brīvu zvejas rīku, uz kuru tiek rīkota izsole, bet konkurence būtu ļoti liela.

Mēs uz nēģu tačiem esam palikuši vienīgie, un šis kultūras mantojuma statuss arī ļaus šo no senatnes mantoto tradīciju – zveju no tačiem – saglabāt, nodrošinot arī mūsu kā zvejnieku stabilitāti šajā saimniecības jomā.