Mājas vistas pieradināšana esot sākusies pirms 8000 gadiem, bet Rietumeiropā vistas sastopamas vien 2000 gadus. Pēdējos gados arvien vairāk cilvēku vistu turēšanu piemājas saimniecībā izvēlas ne tikai olu vai gaļas ieguvei, bet arī skaistumam un priekam. Ap 40 šķirņu vistu oktobra sākumā bija apskatāmas Dabas muzejā izstādē “Vistu ferma 2025”.
Atrast “Vistu fermu” Dabas muzejā nemaz nebija grūti, jo šīs izstādes eksponāti skaļi un daudz sarunājas savā starpā. Vienaldzīgi tām gan ir muzeja apmeklētāji, un viņu vēlme krāšņo un daudzveidīgo vistu pulku iemūžināt.
ReTV foto
Ikdienā gan vistas dzīvo mājās, un nokļūt tik plašā uzmanības lokā tām nenākoties bieži. Stāsta Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne: “Viens no mūsu mērķiem ir popularizēt putnkopību, jo tas tomēr dod diezgan daudz prieka. Tas ir interesanti, un ir tomēr labi ēst paša izaudzētas vistu olas. Tā ir ne tikai pārtikas iegūšana, tas ir arī vaļasprieks. Mēs mēģinām vairāk pasākumus organizēt, ieinteresēt cilvēkus. Šogad mums bija trīs pasākumi.”
Izstādi “Vistu ferma 2025” organizēja Tautas putnkopju biedrība, kas ir entuziastu un profesionālu putnkopju apvienība, kas veicina putnkopības attīstību Latvijā. Tā ir brīvprātīga organizācija, kas apvieno gan mazos, gan vidējos, gan lielos mājputnu audzētājus, kā arī rūpējas par senču mantojuma saglabāšanu.
Tautas putnkopju biedrības pārstāve Līga Roga: “Brīvvalsts laikā bija ļoti daudz piemājas saimniecību, jo zemniecība bija ļoti attīstīta. Tajos laikos nebija kross vistas. Kross vista ir rūpnieciskai ražošanai izveidots dažādu šķirņu krustojums. Tajos laikos pārsvarā bija šķirnes. No vecajām šķirnēm, ja mēs tā varētu teikt, kas visvairāk dēj olas – tas ir Australorps, Rodailends, Plimutroka vistu šķirne. Australorps, Rodailends arī pašreiz ir diezgan plaši izplatīts Latvijā, bet Ņūhemšīra un Plimutoks ir mazāk sastopama.”
Kā skaidro Līga Roga, vēsturiski arī lielajā fermās bijušas šķirnes vistas: “Tās bija Lekhornas. Tā, ko mēs visi agrāk zinājām, kā vislabāko dējēju. Baltas olas dēja Lekhornas vista un fermas bija pilnas ar Lekhornas šķirnes vistām. Tās, par ko tagad saka Lekhorna, tas atkal ir kross. Jā, vizuāli viņas ir līdzīgas šķirnei, olas dēj daudz, bet tā nav šķirne. Ar ko atšķiras šķirnes vista no kross? Ar to, ka no šķirnes putna jūs iegūsiet tieši to pašu, ko no vecākiem. Krustojot kross putnus, jūs nekad neiegūsiet to, kādi bija vecāki. Kross putna mūžs ir arī krietni īsāks, kādi 7, 8, 9 gadi.”
Tautas putnkopju biedrības izstādē viesojas vairāk nekā 40 šķirņu vistu – gan majestātiski gaiļi, kas skaļi un uzstājīgi ik pa brīdim paziņo par savu klātbūtni, gan pavisam rāmas pundurvistiņas. Redzama ne vien liela putnu krāsu daudzveidība, bet arī formu dažādība. Piemēram, sprogainas vistas, vai vistas ar spalvainām kājām un interesantām sekstēm.
ReTV foto
Vistu audzētāja no Saldus novada Anna Astiča: “Man pārsvarā patīk mazo šķirņu putniņi. Tie liekas mierīgāki, mazāk vietas aizņem un dārzā arī mazā izkašņā. No sākuma man bija parastās vistas, un tad es ieraudzīju, ka vista var būt arī smuka. Gribējās pamēģināt un nopirku cāļus, bet izrādījās, ka visi ir gaiļi. Tad es pati meklēju olas, inkubēju un tā arī sākās tā mīlestība uz tiem mazajiem putniem.”
Mūsdienās šķirnes vistas lielākoties varot redzēt tikai izstādēs, kolekciju saimniecībās vai mini zoodārzos, tomēr tendences liecinot, ka tās sāk atgūt savu popularitāti. Skaidro vistu audzētājs no Vecumniekiem Jānis Spurķis: “Ļoti daudz cilvēku pērk šķirnes vistas, meklē. Cilvēki pārvācās dzīvot no pilsētām uz laukiem. Viņi grib tādu kā brendu, viņi negrib parastas vistas, viņi grib skaistas šķirnes vistas. Tas tāpat kā ar suņiem, ir, kas vienkārši grib suni no patversmes, bet ir, kas grib ar ciltsrakstiem.”
Tautas putnkopju biedrības entuziasti nodarbojoties arī ar selekciju jeb veco vistu šķirņu atjaunošanu. Tomēr tas esot ļoti grūts darbs, jo atrast īstus šķirnes īpatņus varot ļoti, ļoti reti.