Baltijas valstu militārā drošība ir ievērojami uzlabojusies, kopš NATO ir izstrādājusi skaidru stratēģiju un jaudīgus rīcības plānus, turklāt ievērojams progress panākts arī loģistikas jautājumos, tā intervijā Rīgas konferences laikā uzsvēra NATO Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Džons Mīds. Viņš arī norādīja, ka šobrīd atrodamies bruņoto spēku revolūcijas apstākļos un NATO pastāvīgi pielāgojas tās radītajiem izaicinājumiem.
Cik aizsargātas šobrīd var justies Baltijas valstis?
Daudz aizsargātākas, kopš mums ir skaidra stratēģija – Eiroatlantiskās telpas atturēšanas un aizsardzības koncepcija jeb DDA (Deterrence and Defence of the Euro-Atlantic Area) – un skaidri rīcības plāni. Mums ir ne tikai reģionālie plāni un pārskatītie reģionālie plāni, esam reģionālos plānus saskaņojuši ar nacionālā līmeņa plānošanu, un, manuprāt, tas ir viens no DDA izcilākajiem aspektiem. Tāpēc izstrādājam šos militāro spēju attīstības virzienus, šos veidus, kā kopīgi aizstāvēt katru metru zemes, un tas ir kopīgs un arvien dziļāk integrēts darbs. Vienlaikus kopīgi veicam novērošanu – tas arī noris DDA ietvaros, ikdienā veicot atturēšanas pasākumus. Šīs pieejas izpausme ir arī “Baltic Sentry” operācija, kas tika uzsākta, pielāgojoties jaunajiem draudiem. Tā ir ļoti svarīga un veiksmīga operācija, un jums tajā ir ļoti svarīga loma. Kopš operācijas uzsākšanas zemūdens kabeļu pārgriešanas incidenti vairs nav notikuši. Otra izpausme ir mūsu gaisa telpas aizsardzības operācija “Eastern Sentry”.
Mēs speram patiešām apņēmīgus soļus un mums ir ļoti jaudīgi plāni. Patlaban novēršam mūsu spēju nepilnības, notiek nepārtraukta integrācija, nepārtraukta spēju apvienošana, nepārtrauktas kopīgas apmācības.
Kādas nepilnības tad joprojām pastāv Baltijas valstu aizsardzībā?
Protams, atsevišķas nepilnības pastāv, un Sabiedroto spēku virspavēlnieka Eiropā (SACEUR) vadībā tiek īstenota jauna kampaņa, lai tās novērstu. Pirmkārt, ir jābūt plāniem, un mums tie ir.
Runājot par pārmaiņu tempu, ir jāatzīst, ka atrodamies bruņoto spēku revolūcijas apstākļos, tāpēc ir jāturpina pielāgoties. Izmantojot SACEUR terminoloģiju, pielāgoties, vienlaikus īstenojot atturēšanu, un tas jau ir kļuvis par normu. Mums jākļūst arvien ātrākiem un patiesībā jājūtas nedaudz neērti, ka neesam pietiekami ātri.
Nevaru runāt par operatīvajiem plāniem, taču daži no jūsu stratēģiskajiem izaicinājumiem ir labi zināmi, piemēram, ģeogrāfiskā dziļuma (distance no potenciālās frontes līnijas līdz nācijas vitālajiem centriem – aut.) trūkums. NATO jums nodrošina šī izaicinājuma neitralizēšanu. Daļa no pamata pieejas ir veids, kādā to atbalsta Baltijas reģiona un Baltijas valstis, kā arī visas 32 dalībvalstis. Stratēģiski, operatīvi un taktiski šī pieeja Baltijas valstīm ir izšķiroša.
Gadu no gada runājam par Krievijas hibrīduzbrukumiem. Vai pats šis termins nav novecojis un jebkāds uzbrukums būtu drīzāk jāuzskata par pilnvērtīgu uzbrukumu?
Attiecībā uz Krievijas īstenoto hibrīduzbrukumu kampaņu mūsu ģenerālsekretārs bieži izmanto vārdu “destabilizēšana”, jo “hibrīduzbrukums” dažkārt nav pietiekami spēcīgs apzīmējums. Tomēr šis termins ir iesakņojies, tāpēc attiecībā uz Krievijas hibrīdkaru, šķiet, tas kā termins neizzudīs.
Manuprāt, Rīgas konferencē ģenerālsekretāra vietniece ļoti precīzi norādīja, ka jebkādu hibrīduzbrukumu rezultāts ir aizvien lielāka NATO valstu vienotība. Liela daļa no šīm darbībām ir acīmredzami vērsta uz to, lai mūs atturētu no atbalsta sniegšanas Ukrainai. Atbildei uz šīm darbībām būtu jābūt vēl apņēmīgākam atbalstam Ukrainai, vēl apņēmīgākai vienotībai visā aliansē. Domāju, ka tieši to arī novērojam.
Hibrīddraudus ārkārtīgi nopietni uztveram visos līmeņos, un jūs to redzat gan politiskajā līmenī, gan stratēģiskajā līmenī, un, protams, mēs šajā jomā strādājam visi kopā, pastāvīgi sadarbojoties ar valstīm operatīvajā līmenī – ar Baltijas valstīm pavisam nepārtraukti – starp jūsu apvienoto spēku komandieriem. Ikdienā notiek darbs pie vienotas reakcijas, vispirms izvērtējot situāciju un tad lemjot par praktisku rīcību.
Vai NATO iekšienē mainās izpratne par to, kā lemt par to, vai kāds konkrēts apdraudējums ir pietiekams pamats jebkāda veida reakcijai?
Jā, mums ir nepārtraukti jāpielāgojas mainīgajiem apdraudējumiem. Mums ir NATO saskaņota izlūkinformācija. Tātad 32 dalībvalstis ir vienojušās par visiem draudu pamataspektiem, kas ir reģionālo plānu un mūsu reaģēšanas spējas pamats. Tātad, makroskatījumā par to visi ir vienojušies. Un katru gadu šis skatījums tiek atjaunināts. Pēdējā laikā hibrīdkarš ir kļuvis par nozīmīgāku faktoru, un tas Ziemeļatlantijas padomē (NAC) tiek regulāri apspriests. Tas tiek regulāri apspriests, izstrādājot mūsu plānus un reaģēšanas pasākumus. Manuprāt, mēs šajā jautājumā esam vienoti.
Viens no izaicinājumiem ir tas, ka dažkārt šos uzbrukumus ir ļoti grūti tieši attiecināt uz agresoru, lai gan mums nupat bija skaidrs piemērs Leipcigā, kur Vācija uz to norādīja. Polija ir norādījusi uz vairākiem šādiem incidentiem. Tā ir šādi rīkojusies tajos gadījumos, kuros tai bija skaidri pierādījumi par Krievijas iesaisti.
Runājot par vienotību, protams, visaktuālākais ir transatlantiskās vienotības jautājums. Vai Eiropas valstīm stiprinot savas spējas, ASV karaspēka klātbūtne Eiropā kļūst mazāk svarīga?
Tā joprojām ir ļoti svarīga, pat izšķiroša. Ir jau nolemts, ka notiks zināma atbildību pārdale, un tas būs nozīmīgs faktors nākamajā NATO sanāksmju kārtā, detalizētajos plānošanas procesos. Daļa šīs pārdales jau ir īstenota. Eiropa aizsardzībai tērē daudz vairāk un ir uzņēmusies lielākas saistības. Mūsu plāniem pilnībā atbilst frāze “spēcīgāka Eiropa, spēcīgāka NATO”. Tieši uz to mēs virzāmies visā mūsu plānošanas procesā. Taču ASV joprojām ir fundamentāli svarīga un izšķiroša loma šajos plānos.
Cik grūti ir īstenot militāro plānošanu apstākļos, kad politisko valdību maiņas var krasi ietekmēt arī atsevišķu valstu ieguldījumu?
Mūsu reģionālo plānošanu tas nekā ietekmējis nav. Valstu nacionālās intereses vienmēr ir bijušas būtiskas NATO. Tā ir gan politiska, gan militāra organizācija, un tas NATO rīcībā ir jāatspoguļo. Tā ir viena no organizācijas stiprajām pusēm. Protams, gan politiski, gan militāri vienot 32 NATO dalībvalstis ir izaicinoši. Taču NATO jau 77 gadus ir pierādījusi, ka spēj pārvarēt šos izaicinājumus, vienoties un būt vienota.
Kāda Krievijas rīcība šobrīd NATO rada vislielākās bažas?
Krieviju novērojam pastāvīgi. Protams, ņemot vērā to, ko viņi dara Ukrainā, mūs visvairāk satrauc tas, ka Eiropā notiek karš. Gan nodarīto ciešanu, gan visu citu aspektu ziņā. Protams, mums ir plāni, kā aizsargāties un neitralizēt jebkādus scenārijus. Vienlaikus Ukraina daudzos aspektos stiprina mūsu aizsardzību pret to, kas varētu notikt. Tāpēc mums ir jāpaliek nelokāmiem savā atbalstā Ukrainai.
Ja tiktu panākts miers Ukrainā, cik drīz Krievija spētu atjaunot spēkus, lai atkal kādu apdraudētu?
Es, protams, nedrīkstu izpaust mūsu pieņēmumus par to. Bet tad, ja tiktu noslēgts pamiers, mēs šos pieņēmumus izvērtētu. Mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi tam, kā Krievija atjauno savu armiju. Ja nemaldos, 1. augustā tika izdots prezidenta dekrēts par armijas paplašināšanu līdz 2,4 miljoniem, no kuriem 1,5 miljoni ir regulārās armijas karavīri. Viņi modernizējas, karo citādāk, attīsta bezpilota sistēmas. Mēs tam ļoti rūpīgi sekojam līdzi, jo tie ir draudi, kas var likt par sevi manīt. Mēs joprojām uzskatām, ka uzbrukums NATO ir ļoti maz ticams. Bet mums jābūt gataviem pat ļoti maz ticamam scenārijam.
Kāds progress ir panākts loģistiskā atbalsta ziņā Baltijas valstīm militāra uzbrukuma gadījumā?
Milzīgs progress. Panākta daudz lielāka vienotība starp Baltijas valstīm un plānu saskaņotība. Tas tā ne vienmēr ir bijis. Tagad šajā jomā ir daudz lielāka saskaņotība starp NATO un dalībvalstu plāniem. Pie tā visa patlaban strādājam, trenējamies, testējam savus plānus praksē. Tāpēc mācībās, kurās piedalīsimies pēc dažām nedēļām, mēs runāsim tieši ar nacionālajiem operatīvajiem centriem, izspēlējot scenārijus, lai pārliecinātos, ka esam gatavi savus plānus īstenot.
Turklāt inovāciju līmenis Baltijas valstīs ir ļoti iespaidīgs. Zinātne, tehnoloģijas un inovācijas šeit ieņem nozīmīgu vietu. Un šajās jomās jūs esat līderpozīcijās arī aizsardzības rūpniecībā.
Vai redzat nepieciešamību šobrīd izvietot vairāk starptautisko spēku Baltijas valstīs?
Nē. Mums ir regulāri jātrenē savas darbības atbilstoši mūsu plāniem. Nākamgad mūs gaida nozīmīgs pagrieziena punkts mācībās “Steadfast Defender”, kad testēsim dažus no šiem spēku izvietojumiem. Mums ir jāstiprina un jātestē šis reālais spēku izvietojums, lai izmēģinātu mūsu loģistiku un atbalsta tīklus, kas, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgi saistībā ar mūsu atturēšanas signālu – lai dotu ticamu signālu par mūsu spējām spēkus pastiprināt. Aizsardzības alianses pieeja vienmēr ir vērsta uz situācijas deeskalāciju, taču mums ir jāparāda mūsu spējas. Domāju, ka mūsu spēku apjoms ir atbilstošs, taču mums tas ir jāapliecina, jānodemonstrē.
Manuprāt, nozīmīgs solis bija pirmā Vācijas un Nīderlandes kopīgā operācija 1. jūlijā, kurā tās uzņēmās vadību mūsu modrības pasākumos un mūsu ikdienas atturēšanas un aizsardzības darbībās Latvijā un Igaunijā. Domāju, ka esam labi sagatavoti attiecībā uz šo plānu īstenošanas spējām. Un attiecībā uz spēkiem – to pilnīga izvēršana joprojām tiek attīstīta. Daļai plānu būs nepieciešami daži gadi, lai sasniegtu pilnīgu gatavību.
Ko vairāk būtu jādara Latvijai? Kādas spējas jāstiprina?
Jums jau ir savi plāni šajā jomā. Katrai valstij ir savs risku reģistrs, kurā ir norādīts, kam jāpievērš uzmanība. Daži no pašlaik aktuālākajiem jautājumiem ir saistīti ar mūsu sakaru un informācijas sistēmām, kā arī ar datu izmantošanu. Faktiski tās ir Latvijas stiprās puses. Un, protams, uzbrucēja identificēšanas jautājums, kā arī tas, kā bezpilota lidaparātu karadarbība lielā mērā revolucionizē militāros jautājumus. Mūsu sensori un sistēmas šobrīd nostiprina šo pastāvīgo gaisa aizsardzības plānu, un tas ir ļoti nozīmīgi. Domāju, ka tie būtu galvenie virzieni, uz kuriem jākoncentrējas. Bet Latvija to zina. Un šie jautājumi tiek pastāvīgi apspriesti NATO detalizētās plānošanas ietvaros.
Vai, jūsuprāt, aizsardzības rūpniecība attīstās pietiekami ātri?
To ir grūti novērtēt, jo šajā jomā ir grūti justies komfortabli. Zinām, cik strauji mainās Ukraina un cik strauji mainās un pielāgojas Krievija, jo abas valstis atrodas karastāvoklī. Mums ir 32 valstis, kuras, par laimi, nav karastāvoklī. Tāpēc, ņemot vērā pārmaiņu ātrumu, mums šajā jomā vienmēr vajadzētu justies nedaudz neērti. Taču tas, ko mēs redzam tagad, nav tikai ilgtermiņa spēju attīstība, kas agrāk noritēja laika posmos, kas dažkārt ilga desmit gadus vai vairāk. Tagad NATO detalizētā plānošana noris pavisam citādāk. Mēs visi tagad esam iesaistīti spēju attīstības procesā, strādājot pie spēju ātras ieviešanas stratēģijas. Ļoti būtisks ir apmācību un eksperimentēšanas aspekts. Šobrīd uz to tiek likts daudz lielāks uzsvars, un tam piešķirtā daudz lielākā nozīme kā daļai no aizsardzības plānošanas ir absolūti pareizais virziens.
Kādu vēstījumu jūs vēlētos nodot Latvijas iedzīvotājiem?
Galvenais ir mūsu vienotība. Mēs esam mūsu valstu spēju apvienojums. Nedrīkstam ļauties bailēm. Draudi pastāvīgi mainās, notiek revolūcija militārajā jomā, taču mēs ar to kopā tiekam galā. Mēs esam vienoti. Nenotiek saruna starp NATO un valstīm, notiek saruna starp mums, un tas skaidri veido alianses varenību.