Viduslaiku diena Limbažu pilsdrupās jau kļuvusi par neatņemamu pilsētas svētku tradīciju. Līdzās bruņiniekiem, senajām spēlēm un maizes cepšanai šogad īpaša vieta atvēlēta Audēju dienai. Pilskalnā satikušies amatnieki no dažādām Latvijas vietām, lai ne tikai izrādītu savus darbus, bet arī ļautu ikvienam pašam izmēģināt senās prasmes.
“Kā katru gadu pilsētas svētku laikā mums pilskalnā ir liela rosība. Jau ierasti pils pusē notiek Viduslaiku diena ar bruņiniekiem, rotaļām, spēlēm un cepšanu senajā maizes krāsnī. Otrā pusē mums ir amatnieki. Ja pagājušajā gadā tie bija kalēji, tad šogad mums ir Audēju diena. Astoņas kopas sanākušas kopā, lai parādītu, ar ko nodarbojamies, ko varam un, galvenais, praktiski parādītu, kā tas viss notiek,” stāsta svētku koordinatore Diāna Nipāne, piebilstot, ka Audēju dienas norisi atbalstījusi Valsts kultūrkapitāla fonda Vidzemes programma.
Pilskalna pļavā viena otrai līdzās izvietojušās audējas. Te iespējams ne tikai apskatīt gatavos darbus, bet arī aprunāties ar meistarēm, izmēģināt dažādas tehnikas un uzzināt, kā prasmes, kas reiz bijušas cilvēku ikdienas sastāvdaļa, tiek saglabātas arī mūsdienās.
“Mēs esam no Staiceles un rādām aušanu ar dabas materiāliem. Aužam smaržīgus paklājiņus, kurus var izmantot gan pirtiņā, gan likt pie sienas. Staicelē aušana ar dabas materiāliem ir jau no seniem laikiem. Mūsu studija darbojas kopš 1958. gada, un jau mūsu vecmāmiņas auda ar dažādiem augiem,” stāsta Staiceles Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja Inese Timermane.
Lai gan agrāk šādus paklājiņus vairāk izmantoja kā mājas rotu, mūsdienās tie ieguvuši arī praktisku pielietojumu. Pirts cienītāji tos liek uz lāvas, lai karstajā gaisā izceltos augu aromāts. Tikmēr turpat iespējams redzēt, ka aušanai ne vienmēr nepieciešamas stelles.
“Es aužu jostu bez stellēm. Agrāk tā meitas darīja – gāja ciemos viena pie otras, rādīja un papildināja viena otru. Tā tas viss gāja uz priekšu,” stāsta audēja Sarmīte.
Dažu soļu attālumā apmeklētāji var iepazīt vēl senāku aušanas veidu. Aušanas darbnīcas “Mailīšu Fabrika” audēja Ilze Mailīte no Ērgļiem demonstrē vertikālos aužamos stāvus, kas Latvijas teritorijā izmantoti jau vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem.
“Vārds “stelles” ir samērā jauns vārds, pie mums tas ienācis tikai 18. un 19. gadsimtā. Vispirms bija aužamie stāvi, un šie ir vertikālie aužamie stāvi. Visas parastās stelles, ko esat redzējuši, ir horizontālie aužamie stāvi. Šis ir pirmsākums – 8. līdz 12. gadsimts,” skaidro Ilze Mailīte.
Viņa demonstrē arī kādu īpašu aušanas paņēmienu, kas izmantots arheoloģisko tērpu darināšanā. “Tur veidojas tāda kā trubiņa, tāds kā maisiņš, kura iekšpusē ir tukšums. Tas vajadzīgs arheoloģiskajiem tērpiem, lai veidotu stingras sānu malas. Arheoloģiskajam tērpam auduma abas sānu malas bija šādas dubultās,” stāsta audēja.
Līdzās audēju darbnīcām rosās arī viduslaiku dzīves rekonstrukcijas entuziasti. Viņi ne tikai demonstrē senos amatus, bet arī rāda, kā savulaik tika gatavoti ikdienā nepieciešamie priekšmeti.
“Es darinu muldiņu. Tas ir trauks, kas līdzīgs abrai, tikai nav tik liels. Tur var putru ieliet, cūkas kāju ielikt iekšā. Agrāk tādus izmantoja ne tikai ēdienam, bet arī dažādām saimniecības lietām,” stāsta Vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba “RODENPOYS” amatnieks Andris.
Turpat blakus top arī pavisam nelieli priekšmeti – metamie kauliņi. To izgatavošanā tiek izmantoti tādi paši darbarīki, kādi redzami vairāk nekā septiņsimt gadu senos avotos.
“Es taisu mešanas kauliņus. Tieši šādu urbi mēs redzam izmantotu 13. gadsimta beigās vienā ļoti slavenā manuskriptā. Tieši no tā paša laika mēs cenšamies šo darbu atdarināt. Manuskriptā redzams amatnieks, kurš 13. gadsimta beigās dara tieši to pašu, ko es,” stāsta kluba “RODENPOYS” amatnieks Viesturs.
Viduslaiku dienā netrūkst arī iespēju iepazīt senās garšas. Kamēr vieni auž un grebj, citi vairākas stundas vāra zupu pēc receptes, kas pierakstīta jau 14. gadsimtā.
“Tā ir zupa, kuras recepte ir pierakstīta 14. gadsimtā. Tur ir visdažādākās pupiņas, svaiga un kūpināta cūkgaļa, dažādi dārzeņi, garšvielas un dižbrāļa sakne. Limbažiem pieder rekords – aptuveni 300 porcijas 45 minūtēs izēd. Viņi zina, kur labas lietas var dabūt,” smejoties stāsta kluba “RODENPOYS” amatnieks Armands.
Tomēr viena no būtiskākajām Viduslaiku un Audēju dienas sastāvdaļām ir iespēja ne tikai skatīties, bet arī pašiem darboties. Bērni un pieaugušie gatavo zāļu rotājumus, pin aproces un izmēģina citas senās prasmes.
“Tajā aplī var ievīt zāles, un tad iznāks zāļu dekors. Tieši tādā pašā veidā var uztaisīt arī zāļu aproci,” skaidro Smiltenes Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja Daiga.
Darbnīcas dalībniece Emīlija secina, ka uzdevums nemaz nav sarežģīts. “Man liekas, ka tas ir diezgan viegls process. Mums skolā vajadzēja darīt kaut ko ļoti līdzīgu,” viņa saka.
Taču organizatoriem šīs dienas lielākā vērtība nav tikai seno amatu demonstrēšana. Tā ir iespēja vienuviet satikties cilvēkiem no dažādām Latvijas vietām, dalīties pieredzē, iedvesmoties citam no cita un vienkārši izbaudīt pilsdrupu īpašo gaisotni.
“Tur jau ir tā sāls un pats svarīgākais – šī satikšanās. Kad cilvēki satiekas, ierauga skaistu lakatu, atceras pagājušo gadu vai vienkārši apsēžas zem ābelēm un apēd bukstiņputru. Cilvēki nāk baudīt šo īpašo auru, un tas ir ļoti svarīgi,” uzsver Diāna Nipāne.