Ar dažādām kampaņām un patriotiskiem saukļiem svešumā dzīvojošos tautiešus aizvien mudina atgriezties Latvijā. Tomēr ģimenes, kurās aug skolas vecuma bērni, pieņemt lēmumu par mājupceļu bieži vien kavē problēmas un trūkumi, ar kuriem nākas saskarties, mēģinot iekļauties Latvijas izglītības sistēmā. Tieši šī iemesla dēļ daudzas ģimenes izvēlas neatgriezties, līdz bērni nav ieguvuši izglītību mītnes zemē.
Remigrante Marta ar ģimeni 12 gadus pavadīja Skotijā, bet Latvijā atgriezās pirms četriem gadiem. Viņa atbrauca kopā ar astoņus gadus veco meitu, vīru un viņa dēlu, kurš latviešu valodu neprata. Marta atzīst, ka tajā situācijā visus pienākumus nācies uzņemties pašai, jo nebija iespējams nodrošināt bērnam tulku vai cita veida atbalstu mācību priekšmetu apguvē.
Lai gan ģimene cerēja, ka jaunietis valodu apgūs gaitā, 9. klases sākumā kļuva skaidrs, ka nespēja nokārtot eksāmenus liegs iegūt pamatizglītību. Tāpēc ģimenei bija jāpieņem smags lēmums un bērns devās atpakaļ uz Skotiju.
Nesen Limbažu novada Alojas pagastā aizvadīta diskusija par to, cik Latvijas izglītības sistēma pašreiz ir gatava remigrantu bērniem. Alojas apvienības pārvaldes vadītāja Guna Indriksone, kura pati savulaik strādājusi Norvēģijas izglītības sistēmā, dalījās ar personīgo pieredzi. Apzinoties, cik sarežģīta varētu būt iekļaušanās Latvijas skolās, viņa nolēma savus vecākos dēlus atstāt mācīties Norvēģijā.
Guna Indriksone veikusi arī aptauju, kuras rezultāti apliecina – tieši izglītības jautājumi ir galvenais iemesls, kāpēc vecāki izvēlas neatgriezties. Viņa uzsver, ka kritiskais posms ir laiks starp pirmo klasi un vidusskolas beigām – ja ģimene neatgriežas pirms skolas gaitu sākšanas, vēlāk sistēma kļūst par nopietnu šķērsli.
Latviešu valodas aģentūras (LVA) metodiķe Ērika Pičukāne norāda, ka valodas prasmes ir pamats izglītības iegūšanai, taču bieži vien atgriežas bērni, kuri latviski runā vāji vai nemaz. Viņa atzīst, ka nereti arī pašiem pedagogiem trūkst nepieciešamo prasmju darbā ar remigrantu un imigrantu bērniem, kuri nāk no dažādām valstīm, piemēram, Francijas vai arābu valstīm.
LVA šobrīd veido īpašus kursus skolotājiem, piedāvājot metodiskos palīgrīkus un skaidrojot, kā strādāt ar bērniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā.
Marta Svensone vērš uzmanību uz būtisku psiholoģisko aspektu – kamēr vecāki atgriežas mājās, bērnam šī ir pirmā pieredze Latvijā, tāpēc viņš faktiski imigrē. Bērns zaudē sev pazīstamo vidi, draugus un visu zināmo, nonākot pilnīgi svešā vietā.
Sistēmas neelastība un atbalsta trūkums, īpaši pusaudžu vecumā, ir faktori, kas daudzas ģimenes attur no atgriešanās. Remigrantu bērni varētu būt būtisks pienesums Latvijas demogrāfiskajai situācijai, tomēr pastāv risks, ka, saskaroties ar valodas barjeru un nepiemērotu eksaminācijas kārtību, viņi Latviju atkal pametīs – šoreiz, iespējams, uz visiem laikiem.