Lauris: “Es esmu latviskās kultūras, nevis Latvijas valsts patriots”

Lauris nāk no Gulbenes. Īrijā viņš ieradies pirms 18 gadiem, kā daudzi – ar mērķi neilgu laiku pastrādāt un nopelnīt naudu, taču dzīve izvērtusies citādāk. Lai gan Lauris kādreiz bijis ļoti aktīvs latvisko kopienu dalībnieks un kopš pirmsākumiem ir 3×3 latviešu saieta Īrijā organizatoru padomes biedrs, uzskatot, ka latviešu kultūra ir jāglabā un jānodod mantojumā nākamajām paaudzēm, Latvijā viņš šobrīd nav gatavs atgriezties.

Lauri, kad un kādēļ tu pirmoreiz ieradies Īrijā?

Tas bija 2008. vai 2009. gads, šobrīd jau ir grūti izsekot. Sākumā atbraucu ar vienu somu uz 3 mēnešiem nedaudz papelnīt naudu un atgriezties Latvijā, bet – te nu es esmu.

Kurš bija tas brīdis, kad saprati, ka paliec Īrijā?

Tas lūzuma punkts, domāju, pienāca pēc 2-3 gadiem – tajā brīdī, kad es atbraucu, biju daudz jaunāks, izbaudīju priekšrocības, ko dod dzīve šeit, un īpaši daudz nedomāju par atgriešanos vai neatgriešanos, bet, kad šeit dzīve jau labiekārtojās profesionālās karjeras un ģimenes ziņā, domas sāka mainīties. Tas bija arī brīdis, kad atgriezos Latvijā pēc ilgāka pārtraukuma, un man šo 2-3 gadu laikā jau bija mainījusies mentalitāte, tā bija kļuvusi, es teiktu, eiropeiskāka. Jā, Eiropa ir plašs jēdziens, bet kopumā tajā darbojas citādākas uzvedības un attieksmes vienam pret otru normas, pie kā biju pieradis Īrijā, bet ko nevarēja novērot Latvijā. Tad es sapratu, ka ir jāpaiet laikam, lai arī sabiedrība Latvijā izaug līdz šim Eiropas līmenim.

Tu neesi vienīgais, kas norāda tieši uz sabiedrības emocionālo noskaņu un to, ka Īrijā pamatā šī emocionālā vide sabiedrībā ir daudz gaišāka. Kā tu raksturotu īrus kā tautu?

Pirmais, kas nāk prātā, ir laika izjūta – kā te tiek uztverts laiks. Ja Latvijā tikšanās sarunāta uz 18.00, tev jāierodas jau 17.55 vēlākais, lai tu nebūtu kaut ko nokavējis. Te tu vari mierīgi ierasties 18.15 – stāsts pat nav gluži par laika plānošanu kā tādu, bet par dzīves uztveri – te tu esi nosvērtāks, mierīgāks, pats atbildīgs par savu laiku. Protams, cilvēki visur ir dažādi, viss atkarīgs no sabiedrības, kurā nonāc – te arī ir draudzīgi, nedraudzīgi un vienaldzīgi cilvēki, tādi ir visur. Bet visā visumā atmosfēra ir draudzīga. Profesionālajā ziņā te cilvēki labi prot nošķirt darbu no privātās dzīves, kas arī ir ļoti būtisks faktors, līdz kam Latvijai vēl jānonāk.

Kādā jomā tu šobrīd strādā un vai tev ir izdevies realizēt savus sapņus karjeras ziņā?

Pirms es devos uz Īriju viss, kas saistīts ar maniem sapņiem, bija ļoti miglā tīts, un profesionālais virziens izveidojās, jau man šeit esot. Es vienmēr biju domājis, ka es labprāt ieņemtu vadošu amatu kādā uzņēmumā vai dibinātu savu biznesu. Līdz otrajam punktam es neesmu nonācis, bet pirmo punktu gan esmu izpildījis un šobrīd strādāju stabilā darbā biznesa vadībā nelielā uzņēmumā ar diezgan specifisku nozari – IT mākoņa infrastruktūras būvēšana klientiem Amazon Cloudvidē. Mans tiešais darbs saistās ar izmaksu optimizāciju un kompānijas iekšējās vadības un klientu attiecību regulāciju.

Vai tev ir arī izglītība IT jomā?

Nē, man ir iegūta izglītība biznesa vadībā, ko es apguvu šeit uz vietas, Dublinas Tehniskajā universitātē, pirms 4 gadiem. Šis arī ir viens no pozitīvajiem Īrijas piemēriem, kas skar izglītības jomu – Latvijā es nebiju pabeidzis pat vidusskolu, tas bija laiks, kad es aizbraucu strādāt uz Īriju. Es zinu, ka Latvijā dabūt darbu bez vidusskolas izglītības būtu praktiski neiespējami, bet šeit izglītības sistēma atļāva man iestāties un mācīties augstskolā bez vidējās izglītības, balstoties uz manu dzīves un darba pieredzi, un te tā ir ierasta prakse – man nav vajadzīgs papīrs, man ir jāpierāda, šajā gadījumā skolai, ka man ir atbilstoša pieredze un iemaņas, lai spētu izvēlēto programmu apgūt – tas mani ļoti pozitīvā nozīmē pārsteidza.

Ja runājam par biznesa uzsākšanu – kāpēc neesi realizējis savu ieceri, jo, cik man zināms, Īrijā ir ļoti labi priekšnoteikumi savas uzņēmējdarbības uzsākšanai?

Mana sieva ir pašnodarbinātā, viņa glezno un fotografē pēc pasūtījuma, kas principā ir savs bizness. Es vēl neesmu sapratis, vai es to gribu un kad es to gribu, bet tā kā manā ģimenē ir ar to saskarsme, varu teikt, ka, jā, to ir viegli uzsākt, arī nodokļu sistēma ir atvieglota un tā nav sarežģīta, te tevi neapēd ar nodokļiem.

Uzdevu šo jautājumu, jo esmu dzirdējusi, ka jau dažus gadus pats vāri alu. Kā tas sākās un vai šai nodarbei nav potenciāla pārtapt par veiksmīgu biznesa ideju?

Pagaidām tas ir hobijs (smejas). Man ir vairāki hobiji bijuši – esmu strādājis kā fotogrāfs, sporta fotogrāfs, esmu darbojies žurnālistikā, veidojis īpašus akvārijus ar pielāgotu ekosistēmu un vidi. Alus kā aizraušanās man parādījās pirms aptuveni 2,5 gadiem, un tas notika Latvijas 3×3 nometnē, kurā Lauris Cekuls vadīja alus brūvēšanas ievirzi – tā ir tāda kā nedēļu gara meistarklase. Tolaik gan mana sieva bija tā, kas uzvārīja pirmo alu mūsu ģimenē, jo es pats biju aizņemts ar darbu nometnes vadīšanā. Pēc pāris nedēļām, to pagaršojis, es sapratu, ka, iespējams, man varētu sanākt labāk. Tad es pieķēros tam nopietnāk – teikšu, ka tas man ir profesionālā līmenī, bet pagaidām tikai vaļasprieks, lai gan, ja man apniks strādāt manu esošo darbu kāda iemesla dēļ, jā, šis varētu būt reāls uzņēmējdarbības virziens.

Esmu daudz pētījis alus izejvielas, eksperimentējis ar vārīšanas, fermentēšanas un alus uzglabāšanas procesiem, kas ir ļāvis man sasniegt samērā labus rezultātus – es esmu arī alus tiesnesis, piedalos mājas alus vērtēšanas konkursos gan kā degustators un vērtētājs, gan dalībnieks – pagājušogad es ieguvu titulu “Labākais mājas aldaris Īrijā 2025”, un šogad man ļoti maz pietrūka līdz šī titula atkārtotai iegūšanai, taču tehniski Īrijā es paliku labākais, jo tituls aizceļoja uz Somiju. Alus mājbrūvētāju konkursi notiek visā pasaulē pēc oficiālām ASV izstrādātām vadlīnijām. Lai kļūtu, piemēram, par alus tiesnesi, ir jāiziet sertifikācija, ko iespējams izdarīt Alus tiesnešu sertifikācijas programmā (red. – oriģinālvalodā  – Beer Judge Certification Program (BJCP)).

Pieminēji 3×3 – kurš bija tas brīdis, kas sāki šeit iesaistīties latvisko kopienu darbībā un kas tevi uz to pamudināja?

Tas, visticamāk, bija tas brīdis, kad es sapratu, ka neatgriezīšos Latvijā. Man vajadzēja sevi nodarbināt, sāku apgūt fotografēšanu un sākotnēji darīju to savam priekam, bet tad es iepazinos ar latviešu avīzes redakciju, kas te izdeva avīzi drukātā formātā reizi nedēļā, un sāku fotografēt avīzei. Tā pamazām es visā tajā tik ļoti ievilkos, ka arī latviešu paziņu loks te uz vietas man kļuva daudz lielāks – te gan ir jāpatur prātā, ka, ja tu šādas iespējas iesaistīties latviskajās kopienās Īrijā nemeklē pats, tad tu tās nekad arī neatradīsi un neiesaistīsies. Protams, visos šajos pasākumos darbojas līdzīgas aprindas, un šie paši cilvēki organizēja pirmo 3×3 saietu Īrijā 2012. gadā. Uz pirmo nometni aizbraucu tāpat vien, paskatīties, kas tur notiek, bet otrajā nometnē jau biju organizatoru padomē, kur darbojos vēl šodien – uzturam latvisko identitāti sev, saviem bērniem un visiem citiem, kam tas ir svarīgi, atrodoties diasporā.

Vai tu vari nosaukt sevi par Latvijas patriotu un vai tu vienmēr esi tāds bijis?

Precizēšu – Latvijas patriots – nē, latviskās kultūras patriots – jā. Bet tas tā nav bijis vienmēr – mans patriotisms vienmēr ir bijis kaut kādā ziņā klātesošs, bet tas spēcīgāk sāka izpausties, tieši esot prom no Latvijas. Līdz tam es zināju, ka tā ir mana dzimtene, bet tas arī bija viss, jo, kad esi jauns, tu par tādām lietām daudz nedomā. Bet šeit pienāca brīdis, kad es sāku sev uzdot jautājumus par to, ko man nozīmē Latvija, un, kā minēju, es droši varu teikt, ka neesmu piesiets valstiskajam veidojumam kā tādam, bet gan latviešu kultūrai, tradīcijām, valodai, un to es nesu arī savā ģimenē.

Manai meitai šogad būs jau 16, un pirms viņa piedzima, mums ar sievu bija saruna par to, kādā valodā mēs runāsim mājās – sievas vecāki runā krieviski, mani vecāki un vecvecāki runā latviski, bet mēs atrodamies Īrijā, kur runā angliski. Mēs vienisprātis nolēmām, ka mājās mēs runāsim latviešu valodā, paralēli mācīsim meitai krievu valodu un skolā viņa apgūs angļu. Tas ir palīdzējis latvisko identitāti gan saglabāt mums pašiem, gan ieaudzināt meitai – viņai tas jau nāk dabiski, viņa piedalās 3×3 saietos no pirmās reizes, kad piedalījos pats, piedalās ar mani saietos Latvijā un ļoti vēlas iesaistīties šo pasākumu organizācijā, kas man nozīmē ļoti daudz – es saprotu, ka es lielu daļu jau esmu nodevis meitai, kas to turpinās pati pēc savas pašiniciatīvas – divas reizes gadā viņa brauc uz nedēļu garām nometnēm Ziemeļīrijā, kur apgūst latviešu valodu un katru gadu kārto eksāmenu, lai paaugstinātu savu latviešu valodas zināšanu līmeni – tas nozīmē, ka viņā šī kultūra turpinās pastāvēt.

Kādai ir jābūt Latvijai, kurā tu būtu gatavs atgriezties?

Es neesmu par to dziļāk domājis – kad tu jau esi apaudzis ar īpašumiem, darba vietu, profesionālajiem pienākumiem, kad tev jau ir izveidojusies stabila ģimene, šis jautājums pazūd no dienas kārtības.

Latvija pati par sevi man patīk, bet sistēma, kas ir Latvijā – tai ir steidzami jāmainās. Jāmainās attieksmei pret tautu, jāmainās nodokļu sistēmām, jāmainās valdībai. Zinu, ka daudzi teiks: “Bet mēs paši izvēlamies valdību, tātad mums ar to ir jāsadzīvo!” Jā, bet es ceru, ka arī Latvijā notiks manis jau iepriekš pieminētā domāšanas un attieksmes maiņa, un mēs beidzot sāksim savā valstī saimniekot, nevis izsaimniekot savas zemes un resursus, un viens no galvenajiem resursiem Latvijā noteikti ir cilvēks.