Mārcis Auziņš un Dainis Grūbe. Madonieši, kuru vārdi komentārus neprasa. Izcilība, kas sasniegta ar neatlaidīgu darbu. Tiesa, Daini personīgi pazīstu mazāk, tik, cik caur izrādēm un skatuvi, taču Mārča vecāku māja atrodas man tieši kaimiņos. Kad Mārcis dzīvoja vēl Madonā, ik dienu bija dzirdama viņa muzicēšana. Stundām ilgi treniņi, laikā, kad citi čomi dodas tusēt. Domāju, tas prasīja no viņa zināmu upuri, taču, laikam ejot redzam, ka tas ir atmaksājies.
Šobrīd Dainis un Mārcis Latviju apbraukā ar savām izrādēm. Kā paši saka – ar muzikāli komisku pieaugšanas meistarklasi 90-to gadu Latvijā. Tā ir sava veida atgriešanās laikā, kad dzīvi neapguva ekrānā, bet WhatsApp eksistēja tikai uz pieturas sienas. Tās ir atmiņas no skolas laika, humorpilnas ainas par gariem matiem, muzikālo gaumi, kvasa mucām un, paslēpes spēlējot, atrastiem līķiem un, protams, meitenēm, kuras tolaik nedzīvoja Tinderī – viņas bija sastopamas diskotēkas tumsā. Bet lai līdz tai nokļūtu, nācās šķērsot gaiteni, kuru sauca par Bīstamo zonu. Tāds arī dots nosaukums izrādei un tā saucās arī diskotēka, kuru Madonas un arī Latvijas mērogā gadu desmitiem jaudīgi ievibrēja DJ Aigars Ruņģis. Kā vietējie saka – mūžam jauns, kā iebalzamēts.
Ar Aigaru sastapos vakar, kad Mārcis un Dainis ar savu izrādi viesojās dzimtajā pilsētā. Tas nav aprakstāmi, ar kādām emocijām cilvēki dalījās atmiņās gan pirms un pēc izrādes, gan cēlienu starplaikā. Satikās bijušie klasesbiedri, vecāki centās atšifrēt izrādē pieminētos, ar domu – ja nu tas manējais par kuru šis stāsts. Vienaldzīgo nebija, un tas tādēļ, ka mūsu atmiņas ir daļa no lielākās bagātības. Naudu var nozagt, īpašumu var nopostīt, bet piedzīvotais paliks mums mūžam.
Papildizrāde un stāvovācijas
Kad pēc izrādes jautāju Mārcim, kā bija uzstāties savējiem, pie tam zālē, kur savulaik trakoti dejots un kaismīgi jaunības maksimālismā mīlēts, viņš atbild: “Saviļņojoši, ļoti saviļņojoši! Notikumi, kuri tiek atainoti izrādē, notikuši šeit – mūsu dzimtenē, mūsu Madonā, mūsu kultūras namā un diskotēkā “Bīstamā zona”, līdz ar to, būšana te ir tāda nostalģiska,” atzīst Mārcis, stāstot, ka ideja par izrādi radusies savā ziņā netīšām. “Mēs ar Daini dzīvojam viens otram blakus, pierīgā, Mārupē. Tad nu kādā no pastaigas reizēm ar suņiem sapratām, ka gribam izveidot kaut ko kopīgu un gluži dabiski nonācām līdz tam, ka tas būs stāsts par piedzīvoto agrajā jaunībā. Un, šķiet, ka mums izdevās. Pilna zāle, arī papildizrādē, un stāvovācijas – tas ir labākais, ko mēs no skatītājiem varam saņemt,” gandarījumu neslēpj Mārcis.
Sanda Dejus: mēs tomēr izaugām par cilvēkiem
Kā atzīst radio personība un improvizācijas teātra aktrise Sanda Dejus, arī dzimusi madoniete, ar Mārci un Daini tai laikā satusēt gadījies bieži. “Tā ir sirreāla sajūta – redzēt savus tīņa gadus uz skatuves. Tolaik grūti bija iztēloties nākotni, bet šobrīd nereāli ir aptvert pagātni. Tādi dulli, nepieradināmi un apstākļu lauzti mēs tomēr esam izauguši par cilvēkiem. Vairāk jau neviens no mums negaidīja,” noteic Sanda, izrādi vērtējot kā tādu patiesības mirkli, ko ierauga, pāršķirot seno albumu.
“Dainis un Mārcis ir izveidojuši aizkustinošu un izklaidējošu izrādi, kuras pamatā ir nenopulēta realitāte. Es ticu, ka katrs tajā ieraudzīs kaut ko no savas dzīves,” noteic Sanda. Un viņai nevar nepiekrist. Šoreiz apzināti pēc izrādes pakavējos ilgāk, lai uzjautātu skatītājiem – nu, kā tad patika? Un atbildes nepārsteidza – “ļoti”, “super”, “tik daudz nevienā izrādē nebiju smējusies”, “nu kā tas var nepatikt?” , “tā ir mana jaunība, tas viss par mani”, “viss taisnība, tā bija!”. Un arī man, savulaik “Bīstamās zonas” vienai no aktīvākajām fanēm, jāatzīst – bija labi un bija ko atcerēties.
Te gan vietā uzsvērt Daiņa Grūbes teikto – izrāde nudien nav tikai par Madonu un madoniešiem. “Tas viss ir noticis jebkurā mazpilsētā. Kā stāsta un raksta cilvēki pēc izrādēm – arī Smiltenē ir bijis savs Kostjiks, tāpat Rīgas mikrorajonā tāds ir bijis. Visur ir bijuši lumbri, visur ir bijušas pirmās mīlestības, pirmie skūpsti un pirmās diskotēkas. Tas ir par mums – toreiz”, uzsver Dainis.
Asaras acīs – mēs esam laimīgi
Vai izrādei ir kāds īpašs vēstījums? Mārcis teic, ka laikam nav. “Katrs skatītājs no tā visa var izlobīt kaut ko “pa savam”. Fakts ir tas, ka laiks rit un katram laika posmam ir savas unikālās iezīmes, tad nu caur izrādi ir iespēja gan mums, gan jums atskatīties atpakaļ. Un, kas svarīgi – ikvienā vietā, kur viesojamies, es pamanu, ka, neraugoties uz to, ka izrāde ir humora pilna, cilvēkiem ir asaras acīs. Ja tas cilvēkus aizkustina, mēs esam laimīgi uz skatuves”, atzīst Mārcis Auziņš.