Bārdu dzimtas muzejs “Rumbiņi” papildināts ar jaunumiem

Limbažu novada Katvaru pagasta “Rumbiņos” nu jau vairāk nekā 30 gadus darbojas Bārdu dzimtas memoriālais muzejs. Senā latviešu zemnieku sēta glabā stāstus un arī materiālas liecības par dzīvi, kāda šeit veidojusies jau kopš 19. gadsimta, godājot trīs latviešu kultūrā nozīmīgu personību piemiņu – dzejniekus Frici, Paulīnu un Antonu Bārdas. “Rumbiņu” ekspozīcija pēdējā laikā ir tikusi pie vairākiem nozīmīgiem papildinājumiem, tāpēc kopā ar muzeja vadītāju Pēteri Buku dodamies nelielā ekskursijā.

“Rumbiņu” sētas dzīvojamā māja.

“Dabūjām no Rakstniecības muzeja Friča Bārdas rokrakstu un uzdrukājām uz sienas “Dzīvītes” pirmo pantu. Kā ir teicis Jānis Peters, šī ir latviešu “Ave Maria” jeb Augstā dziesma, un tā arī būtībā tas ir,” stāsta P. Buks, rādot arī turpat blakus novietotu atjaunotu velosipēdu, kas savulaik piederējis Friča Bārdas brālim Antonam, un, kā atzinuši restauratori, mūsdienās šādi divriteņi ir retums. “Tas ir no 1914. gada, tā kā es pieņemu, ka vecāks par Ērenpreisiem. Tas ir Limbažos uz vietas montēts, un, ja 14. gads, tad varbūt arī Fricis ar to ir braucis.”

Dzejoļa “Dzīvīte” pirmais pants autora rokrakstā.

Muzeja apmeklētājiem nu pieejams arī mazs, šķietami necils namiņš, ko savulaik par savu vasaras mītni izmantojis Fricis Bārda. Tam nomainīts jumts, atjaunota izpuvusī sliekšņa daļa, un tas iekārtots.

“Šeit ir arī Friča Bārdas dzejas, ko ierunājis Mārtiņš Brūveris, un šķiet, ka tad, kad aktieris runā ar savu deklamāciju, tad to var labāk uztvert. Šī mājiņa ir viens no lielākajiem artefaktiem šajā muzejā. Tā gan ir kaut kā palaista garām, pat nav iekļauta kā atsevišķs piemineklis, kaut gan tai ir visi pieminekļa dotumi. Bija tā, ka Fricis ar Paulīnu diezgan ilgi cerējās, aptuveni septiņus gadus, līdz viņi apprecējās. Un šajā mājiņā Fricis rakstīja Paulīnai visas vēstules un visus savus mīlas dzejoļus. Tad, kad viņi apprecējās, tad viņam vairs mīlas dzejoļu nebija. Tad parādījās bērnu dzejolīši. Tā kā tas romantisma centrs ir tieši šeit, uz šiem pašiem dēļiem, zem šiem pašiem griestiem.”

Vasarnīca, ko dzejnieks Fricis Bārda cēla sev un Paulīnai, tajā viņi 1915. gadā
salaulājās.

Tālāk mūsu ceļš ved uz vasarnīcu, ko Fricis Bārda cēla sev un Paulīnei. “Viņš te nodzīvoja četrus gadus, tad nomira un visu atlikušo laiku, aptuveni 60 gadus dzīvoja viņa atraitne Paulīna. Ir arī Paulīnas balss ieraksts saglabājies. Šis ieraksts ir, manuprāt, diezgan interesants. Viņa tādus skaistus bērnu dzejolīšus rakstīja. Nebija varbūt tāda ļoti filozofiska doma tajos, bet veikli vijās valoda.” Šeit vietu radis un ļoti
labi iederas arī mākslinieces Hildas Vīkas gleznots Paulīnes Bārdas portrets, ko muzejam dāvinājuši Bārdu dzimtas pēcteči.

Savu nelielo ekskursiju noslēdzam pagalmā, vītolu alejā, kur blakus vairāk nekā 160 gadus vecajiem kokiem nu uzstādīts interesants piemiņas objekts. “Šo māju dibināja vecais Bārda, un, kad viņš nomira, tad viss iznīka, izšķīda uz visām pusēm, tā kā viņš bija kā atslēga tam visam. Arī Fricis savu pirmo grāmatu veltīja tēvam. Un tāpēc mēs viņam kā piemiņu uzstādījām totēma stabu. Tā indiāņi lika saviem dižajiem senčiem. Andris Džiguns no Ērgļiem izgrieza no gobas koka, un ilgi mēs viņu te stutējām, kamēr uzstutējām,” stāsta P. Buks.

Bārdu dzimtas memoriālā muzeja “Rumbiņi” vadītājs Pēteris Buks pie Jānim Bārdam
veltītās skulptūras.

“Rumbiņu” muzeja apmeklējumam vērts ieplānot pat vairākas stundas, lai izbaudītu te valdošo īpašo noskaņu, mieru un klusumu. Sēžot uz nesen uzstādītās laipas pie dīķa, var iemērkt kājas ūdenī vai pat nopeldēties, apbrīnot milzīgo ķirsi pagalmā, kas šovasar ticis pie dižkoka statusa, iztēloties, kā šeit dzīve ritēja pirms 100 un vēl vairāk gadiem. 12. septembrī muzejā būs tradicionālais dzejas dienu pasākums, un vēl – ikviens aicināts iesaistīties īpašas puķu dobes veidošanā un dāvināt muzejam dzejnieku narcišu sīpolus.