Valmieras teātrī tapusi izrāde – “Telma un Luīze”. Stāsts, kas pasaulē iemantojis kulta statusu, uz Latvijas skatuves iegūst jaunu elpu un nozīmi.
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem amerikāņu režisors Ridlijs Skots pasauli aizveda ceļā – filmā “Telma un Luīze”. Divu sieviešu bēgšana pēc nozieguma, kas izdarīts pašaizsargājoties, kļuva par drosmes un brīvības simbolu. Tagad šis stāsts atdzimis Valmieras teātrī – uz Jaunās zāles skatuves režisora Jura Rijnieka iestudējumā. Filmas sižets pārtapis stāstā par cilvēka iekšējo brīvību un draudzību, kas spēj pārkāpt robežas.
Režisors Juris Rijnieks saka: “Telma un Luīze tāpēc, ka mums katram dzīvē kaut kā, īpaši šajā laikā, gribas pārkāpt kaut kādas robežas, pasūtīt kādu tā tālāk. Izjust varbūt tādu brīvību, ko mums ikdiena nedod. Un tas ir labs materiāls, kur to pamēģināt.”
Filmas darbība lielākoties notiek automašīnā, tāpēc radošajai komandai bija jāatrod veids, kā šo brauciena sajūtu pārvērst uz skatuves. Aktrises Elīna Vāne un Ieva Puķe stāsta, ka, par spīti filmas popularitātei, daudzi skatītāji to nemaz nav redzējuši. “Filma jau bija redzēta iepriekš ļoti daudz. Man ir pārsteigums, ka ļoti daudzi cilvēki nav redzējuši šo filmu. Absolūti neko par to nezina. Ģenerālmēģinājums ar skatītājiem bija, un viņi skatās kā pilnīgi kaut ko jaunu un nezināmu,” saka aktrises. “Vēl tā trakā ideja uzlikt šo filmu blackboxā – uz skatuves mazajā zālē, jo tur viss notiek automašīnā, lielā ātrumā. Tā sākotnēji likās tāda ļoti utopiska ideja.”
No iekāpšanas automašīnā līdz liktenīgajam šāvienam viss notiek gandrīz kā vienā elpas vilcienā. Telmas un Luīzes ceļš kļūst par simbolu cilvēka dzīvei – pilnai nejaušu satikšanos un lēmumu, kas maina visu. Un tad – negaidīts pagrieziens. Ceļš, kas sākās ar draudzību un smiekliem, pēkšņi kļūst par izdzīvošanas cīņu – brīdi, kad bailes pārvēršas rīcībā.
“Viss notiek vienā lielā skrējienā,” saka Ieva Puķe, kas atveido Telmu. “Visa izrāde ir brauciens. Visa dzīve mums ir viens liels brauciens, kurā mēs satiekam dažnedažādus ceļa biedrus. Nejauši satikts stopētājs un tamlīdzīgi. Ir daži, ar kuriem mēs satiekam, ar kuriem mēs braucam pēc tam visu dzīvi kopā. Ar citiem atkal nē. Citam tas brauciens garāks, citam īsāks sanāk. Mums ir tāds, kāds tas ir.”
Katram šis brauciens ir citāds, un neviens no tiem nav bez kļūdām. Taču īstā brīvība sākas tikai tad, kad vairs nav bail pieņemt savus lēmumus.
Vienā no izrādes spēcīgākajiem brīžiem Luīze atzīst: “Bet zini, kas ir pats trakākais? Tad, kad es nogalināju to džeku, man kļuva vieglāk. Tas viss pazuda. Es no tā atbrīvojos. Tikai šausmīgi, ka tas notika tieši tā. Es neesmu izdomājusi, ko darīt tālāk. ”
Nekas no šī nebūtu iespējams, ja starp Telmu un Luīzi nebūtu īstas draudzības. Tā kļūst par vienīgo spēku, kas viņas notur – pat tad, kad viss apkārt sabrūk. “Man liekas, ka šī izrāde ir noteikti par draudzību, par īstu draudzību,” saka Ieva Puķe. “Protams, zināmā mērā par mīlestības trūkumu, bet arī par mīlestību kā tādu – par visaptverošu mīlestību. Arī, protams, neizslēdzot, ka tur ir par daudz vardarbību. Par vardarbību pret sievieti, pret vājāko. Tas ir tas, ar ko mēs cīnāmies. Vai ne?”
Telmas un Luīzes ceļojums beidzas tajā brīdī, kad sākas viņu brīvība. Vairs nav baiļu, robežas ir pārkāptas, un palikusi tikai draudzība – pavisam īsta un patiesa.
Elīna Vāne un Ieva Puķe saka, ka šī izrāde ir absolūts vējš. Kaut kāds tāds, kas iziet cauri katrai sirdij, dvēselei. Vajag tikai ļauties. “Vislabākais jau ir asaras caur smiekliem. Tāpat kā dzīvē.”
Režisors Juris Rijnieks piebilst: “Es gribētu aicināt jebkuru, kurš mīl tā kā vairāk vai mazāk, atļaut sev darīt vairāk, nekā viņš ikdienā spēj. Mazliet vairāk. Just, priecāties, paraudāt.”
“Telma un Luīze” Valmieras teātrī ir stāsts par divām sievietēm, kas kļūst par sevi – caur bailēm, kļūdām un izvēli būt brīvām.