Kur cilvēki zina cits citu vārdā, kur sveiciens uz ceļa nav tikai pieklājības žests, bet sirsnības apliecinājums – tur veidojas stipra saime. Aizkraukles pagasta Meļķitāru Muldakmens apkaimē izveidojusies kopiena, kur ļaudis paši veido savu piederības sajūtu, svētkus, tradīcijas un nākotni.
“Ne tikai pilsētās, bet arī laukos vide mainās. Daudzus gadus, dzīvojot kaimiņos, sapratām, ka mēs nemaz nezinām, kas iegādājies īpašumus un kas tur mājo, tāpēc ar vietējām dāmām nolēmām, ka visiem jāiepazīstas,” par ideju sapulcināt vienuviet apkaimes ļaudis stāsta idejas iniciatore Anita Turlaja.
Anita Turlaja (no labās) kopā ar domubiedri Gunu Zablocku. Foto no biedrības arhīva
Anita ikdienā ir tūrisma gide, kas piedāvā savus pakalpojumus Daugavas ielejas dabas parkā. “Joprojām tur ragaņojos,” viņa smejot nosaka, norādot uz savu saistību ar biedrību “Daugavas senielejas raganas”, tomēr mūsu saruna nav par ragaņošanos (kaut tas ir ciešā sazobē ar Muldas ciema aktivitātēm), bet par to, kā viens cilvēks var kā magnēts ap sevi pulcināt vietējos ļaudis, lai no paviršiem paziņām veidotos kopiena.
“Tas ir diezgan grūti, jo katram ir savas darīšanas, ģimene, darbs, un sapulcināt visus vienuviet ir gandrīz vai neiespējamā misija, tomēr mani stiprina tas, ka redzu rezultātu. Cilvēki ir priecīgi, pateicīgi, un mums ir interesanti,” turpina Anita.
Pirmā apkaimes māju iedzīvotāju tikšanās notikusi 2023. gada jūlijā kopīgi noorganizētās sporta spēlēs. Ne vien sportojuši, mielojušies, iepazinušies, bet arī sprieduši par nākotnes darbībām, jo bija skaidrs, ka sadarbība ir jāturpina. Lai tā izdotos veiksmīgāka, tika nolemts dibināt biedrību, un jau 2024. gada sākumā Uzņēmumu reģistrā tapis ieraksts par biedrību “Muldas ciems”, kuras galvenais mērķis ir veicināt sadarbību un stiprināt draudzību starp kaimiņiem, kuri dzīvo lauku teritorijā.
Un viņi tiešām to arī dara – draudzība veidojas, plaukst un iet plašumā. Biedrības organizētajās aktivitātēs piedalās ne vien tie aizkrauklieši, kas ikdienā dzīvo Meļķitāru Muldas akmens apkaimē, bet arī tie, kam šeit ir īpašumi vai saknes.
“Biedrībā oficiāli ir 25 biedri, kas ir no Meļķitāru apkaimes vai kuriem ir saknes šajā ciemā, bet pasākumos pulcējamies vairāk. Te katrs ir kā dzirksts, idejām bagāts un gatavs darboties, izpalīdzēt, pamest domu gaisā, iedvesmot un arī kopīgi pasapņot. Muldas ciems nav tikai vieta – tā ir radošuma laboratorija, kur katrs kaimiņš ir svarīga sastāvdaļa šajā receptē! Prieks, ka nāk jauni cilvēki. Papildina arī tie, kas atbrauc no citām vietām, piemēram, Mārupes,” Anita stāsta.
Kopienas dalībniece Gita Briede – Vasile piekrīt: “Ikdienā esmu prom, taču reizi mēnesī braucu šurp iegūt enerģijas lādiņu. Tā kopā būšana dod pavisam citu skatījumu uz ikdienas lietām, uzlādē, piepilda. Un kas gan var būt labāk, ja to enerģiju var iegūt, vienlaikus kaut ko iemācoties?” Gita no plauktiem izvelk lakatu. Pašas radīts skaistums. “Puiši mums sataisīja koka rāmjus un tā mēs visas veidojām savus lakatus.”
Gita Briede-Vasile ar pašas radīto lakatu. Zandas Bisteres foto
Pavasarī biedrība uzaicināja arī vietvaras pārstāvjus piedalīties pārgājienā par Aizkraukles purvu, kur stāstīja par saviem mērķiem un sapņiem. “Aizkraukles purvs ir ārkārtīgi skaista vieta, it īpaši gar kanālu, kas aizved līdz pat kūdras ieguves vietai. Mums ir vēlme šeit izveidot atpūtas vietu, taku un lapeni. Izstāstījām ieceri pašvaldības vadībai un tūrisma meitenēm, un saņēmām mudinājumu piedalīties Aizkraukles novada līdzdalības budžeta konkursā,” atklāj Anita. Divreiz teikt nevajadzēja. Projekts tapis un iecere iesniegta. Šobrīd to vērtē pašvaldības komisija un, ja ieceri virzīs tālāk, biedrība aicina novadniekus to atbalstīt.
Kopš pirmās sanākšanas jau bijuši ap 30 dažādu pasākumu: notikušas ekskursijas uz Latgali un uz Alsungu, vairāki pārgājieni, meistarklases, latviešu tradīciju apgūšana, kultūras pasākumu baudīšanas un vienkārši atpūšanās kopā. Kopiena pēc latviešu tradīcijām svin gan Meteņus, gan Pēterdienu, gan Jāņus, Lieldienas un Ziemassvētkus. Pulcējas gan lieli, gan mazi. Apzīmē pastkastītes, rīko nodarbes, spēles, mācās pašas un zināšanas nodod arī tālāk.
Aktivitātes Lieldienās. Foto no biedrības arhīva
“Iztiekam ar savu resursu. To, ko mākam, mācam citiem. Ko nemākam, meklējam informāciju internetā, skatāmies video un trenējamies, līdz varam zināšanas nodot tālāk saviem kaimiņiem,” stāsta Anita. Viņai piekrīt viena no kopienas vecākajām dalībniecēm Vizma Briede.
“Es tiešām esmu ļoti daudz ko iemācījusies. Reiz neprastu vainagu pīt, bet tagad protu pat no kļavas lapām uzpīt hūti. Man tik ļoti gribas visu iemācīties, ka mēdzu pat naktis negulēt, kamēr neapgūstu prasmes. Mūsu pirmajā pārgājienā pa purvu bijām pieci gājēji. Ūdens smēlās zābakos, bet nostaigājām tik plašu teritoriju. Un tad nonācām tajā skaistajā vietā, kur gribam iekārtot infrastruktūru takai. Pēc šīs pastaigas Anita prātoja, ka nākamo jāveido kādu meistarklasi, un es viņai saku – taisām cepelīnus! Piedāvāju savu māju. Mācījos internetā, kā tos taisa, un tad kopā ar kaimiņiem sarīkojām meistarklasi. Beigās mums sanāca kārtīgs godu galds,” sajūsmu neslēpj Vizma. Nemaz nepateiksi, ka aizkrauklietei aiz muguras jau krietna gadu un pieredzes nasta, jo no viņas staro tik daudz gaišuma un enerģijas, ka ir skaidrs – dalība biedrībā sniedz jaunības enerģiju.
Foto no biedrības arhīva
Kopš cepelīniem apgūtas arī citas receptes – Latgales kļockas, pārdesmit pankūku veidi un Alsungā apgūta arī sklandraušu gatavošanas māksla, ko iecerēts vietējiem nodot kādā no tuvākajām nodarbēm.
Foto no biedrības “Muldas ciems” arhīva
Arī Kristīne Silaraupa ar savu ģimeni piedalās kopienas rīkotajos pasākumos. “Ļoti spilgti atmiņā palikusi mūsu pirmā tikšanās, kad tiešām sanācām visi kopā. Uz kartes atzīmējām katrs savu māju, lai varētu redzēt, cik tad plašā teritorijā esam. Tagad laiks dara savu un ne katru reizi varam piedalīties, bet tad, kad sanāk, vienmēr ir interesanti. Līdz šim man nav bijusi pieredze darboties biedrībā, tāpēc novērtēju to, ko meitenes dara.”
Ja nu ko no biedrības var mācīties, tad tas ir veids, kā sevi prezentēt publikai. Ar košiem, mītiskiem tēliem, ar skaistiem video un neaizmirstamiem foto. Maija nogalē notikušajā Aizkraukles svētku gājienā biedrība sevi prezentēja ar dzīvu stāstu: senais latvju velns velk akmeni, tam piepalīdz cits purva mošķis. Vietējie ar sajūsmu prasījuši – kas tas par teātri? Patiesībā – tā ir vietējā leģenda. Biedrība ieguvusi vārdu no tuvējā kulta akmens Meļķitāru Muldakmens (tā savulaik arī šai apkaimē saucies viens ciems). Ap to vijas daudz leģendu, bet patiesākā no tā ir stāsts par Aizkraukles baronesi Šulcu fon Ašerādenu, kas gribējusi akmeni savā pils sētā un piesolījusi mājas tam, kam tas būšot pa spēkam. Tad nu ļaudis mēļo, ka velnam tas esot bijis pa spēkam. Tiesa, akmens kā cēli stāvējis lauka vidū, tā stāv joprojām.
Muldas ciema kopiena prezentē sevi Aizkraukles svētku gājienā. Foto no biedrības “Muldas ciems” arhīva
Kad jautāju, kādi ir biedrības tālākie mērķi, Anita Turlaja neslēpj: “Mēs gribam kļūt par viedo ciemo. Kopš esmu uzzinājusi par šo kustību, tā sasniegšanā ieguldīts liels darbs. Šogad gan esam ieguvuši statusu “Ceļā uz viedo ciemu”, bet mums kā jaunai biedrībai tas ir liels sasniegums. Tagad turpināsim rīkot pasākumus, pulcēt un izglītot kaimiņus, un radīt vidi, lai pašiem ir prieks dzīvot laukos.”
Dodoties prom no satikšanās, saprotu, ka šīs kopienas darbs mani iedvesmo. No vienkāršas vēlmes iepazīties ar kaimiņiem radīt biedrību, kas mērķtiecīgi saliedē dažādu paaudžu cilvēkus, rīko notikumus, uztur dzīvu kultūras mantojumu un raugās tālāk – uz Viedā ciema statusu, tas ir tieši tas, kas mums Latvijā ir nepieciešams, lai veidotos laimīga un pašpietiekama sabiedrība. Un ticiet, mums Latvijā, īpaši laukos, šādu biedrību ir gana, tāpēc ir skaidrs – mums noteikti viss izdosies.
