Kamēr Latvijā siltumnīcas lielākoties saistās ar tomātu un gurķu audzēšanu vasaras sezonā, Skandināvijā arvien lielāku uzmanību izpelnās pavisam citāds risinājums, proti, dzīvojamās mājas, kas izbūvētas milzīgās stikla siltumnīcās. Šādu konceptu zviedri dēvē par “Naturhus” jeb “dabas māju”, un tas apvieno ilgtspējīgu dzīvesveidu, energoefektivitāti un iespēju baudīt zaļu vidi arī aukstajās ziemās.
Ideja par māju siltumnīcā nav jauna tendence, bet gan rūpīgi izstrādāta filozofija, kuras pamatā ir zviedru arhitekta Bengta Varnes (Bengt Warne) darbs. 1974. gadā viņš Stokholmā uzbūvēja pirmo “Naturhus”, ietērpjot parastu koka konstrukciju stikla apvalkā. Varne šo konceptu sauca par “Eko-cikla māju”. Viņa mērķis bija radīt mājokli, kas darbojas kā neliela ekosistēma – cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu, vienlaikus samazinot enerģijas patēriņu un ietekmi uz vidi.
Netālu no Gēteborgas ekoloģiska māja stikla siltumnīcā. Foto: Via Eklund Stockholm New York
Pēdējos gados šis dzīvesstils piedzīvo jaunu popularitātes vilni, īpaši Zviedrijā, kur klimats lielu daļu gada ir vēss un tumšs. Ap dzīvojamo ēku tiek izbūvēta stikla konstrukcija, kas rada īpašu mikroklimatu – ziemā tajā ir ievērojami siltāks nekā ārpusē, savukārt vasarā iespējams audzēt augus gluži kā Vidusjūras reģionā.
Daudzos piemēros ģimenes siltumnīcas iekšpusē audzē vīnogas, persikus, tomātus, garšaugus un pat citrusaugļus. Tajā pašā laikā stikla konstrukcija palīdz samazināt apkures izmaksas, jo pasargā ēku no vēja, nokrišņiem un krasām temperatūras svārstībām.
Zviedrijas arhitektūras projekti liecina, ka šādas mājas nav tikai ekscentriska ideja bagātajiem, lai izrādītos. Daļa projektu balstās ilgtspējīgā pieejā – tiek izmantota saules enerģija, lietusūdens savākšanas sistēmas, dabiskā ventilācija un pārdomāta siltuma aprite. Viena no nozīmīgākajām priekšrocībām ir vietējā notekūdeņu attīrīšanas sistēma. Mājas iedzīvotāju radītie notekūdeņi netiek novadīti pilsētas kanalizācijā, bet gan iziet cauri bioloģiskiem filtriem un nonāk augu dobēs. Augi (tomāti, gurķi, vīnogas, persiki) absorbē barības vielas no šī ūdens, tādējādi to attīrot un vienlaikus sniedzot bagātīgu ražu.
Uppgrenna Naturhus. Ekrānšāviņš no https://www.greenhouseliving.se
Šobrīd spilgtākais šīs koncepcijas pārstāvis ir Uppgrenna Naturhus. Šī ēka, kas uzcelta bijušā šķūņa vietā, ir kļuvusi par ekoloģiskās arhitektūras ikonu. Tās pamatu veido divas daļas: izolēta dzīvojamā telpa un neapsildīta stikla siltumnīca, kas pārklāj visu jumtu un terases.
Galvenais šādas mājas “dzinējs” ir fizika. Stikls aiztur saules siltumu, radot tā saukto buferzonu. Pat ja ārā ir mīnusi, siltumnīcā gaisa temperatūra bieži vien atbilst Ziemeļitālijas klimatam. Tas ļauj saimniekiem baudīt āra terases no marta sākuma līdz pat oktobra beigām, būtiski pagarinot īso Skandināvijas vasaru.
Uppgrenna Naturhus. Ekrānšāviņš no https://www.greenhouseliving.se
Skandināvijas mediji raksta, ka cilvēkus šādās mājās piesaista ne vien praktiskie ieguvumi, bet arī dzīves sajūta. Pat ziemas vidū iespējams sēdēt starp zaļiem augiem, dzert kafiju saules pielietā stikla verandā un justies tuvāk dabai. Daudzi iedzīvotāji norāda, ka šāds dzīvesveids uzlabo emocionālo pašsajūtu, īpaši reģionos, kur ziemās trūkst saules gaismas, jo gaismas pārpilnība palīdz cīnīties ar sezonālo depresiju.
Tomēr šādu māju būvniecība ir izaicinājumu pilna. Lielas stikla konstrukcijas izbūve ir dārga, turklāt nepieciešama rūpīga ventilācijas un temperatūras kontrole. Vasarā siltumnīca var kļūt pārāk karsta, savukārt ziemā joprojām nepieciešama papildu apkure. Tāpat svarīgi nodrošināt mitruma kontroli, lai neveidotos pelējums.
Sociālajos tīklos un dzīvesstila platformās Skandināvijas “mājas siltumnīcās” bieži tiek dēvētas par sapņu mājām. Fotogrāfijās redzamas mājīgas koka ēkas zem stikla jumtiem, kur ziemas laikā zaļo augi un cilvēki vakarus pavada starp citronkokiem un vīnogulājiem. Daudziem tas šķiet kā kompromiss starp dzīvi pilsētā un vēlmi būt tuvāk dabai.
Mūsdienu arhitekti, piemēram, “Tailor Made arkitekter” no Zviedrijas, turpina Varnes iesākto, pierādot, ka māja var būt kas vairāk par pajumti – tā var būt ekosistēma, kas mūs baro, silda un iedvesmo. Un kas to lai zina, iespējams, nākotnē arī Latvijas ainavā arvien biežāk varēs redzēt mājas, kas paslēpušās zem stikla kupoliem.