Atzīmējot Jettes Užānes, jeb Cimdu Jettiņas simtgadi, Cēsu muzejā jau no pavasara skatāma viņas cimdu izstāde „Dzīvais cimds”, bet tagad gada nogalē durvis ver arī „Jettes skola”, kurā apvienosies gan Cimdu Jettes dzīves filozofija un pasaules skatījums, gan arī adīšana.
“Jette savā dienasgrāmatā bija ierakstījusi, ka viņa gribētu dibināt skolu, kur mēs visi mācītos būt laimīgi, tur ir divi atslēgas vārdi – skola un laimīgi, jo skolā viņa nekad nav gājusi, jo viņa no ļoti agra vecuma saslima ar kaulu tuberkulozi un viņas kājiņas bija nekustīgas un 20.gadsimta sākumā, arī vidū, par tiem bērniem neviens nerūpējās, par viņu izglītību. Savukārt, otrs atslēgas vārds – laimīgi, man liekas, ka viņa bija tas cilvēks, par spīti tam, ka viņa dzīvoja viena pati, būdama invalīda ratiņos, viņa mācēja būt laimīga un viņa prata iedvesmot citus cilvēkus būt laimīgiem. Jettes skola būs mēģinājums runāt, kā dzīvot laimīgu dzīvi. Tie būs tādi divi kanāli – ko Jette ar mums ir runājusi un ar ko es gribu uzrunāt šajā skolā, viens ir tas pasaules izjūtas, jeb domāšanas kanāls un mums būs arī adīšanas nodarbības, – par ieceri, izveidot „Jettes skolu”,” stāsta izstādes „Dzīvais cimds” kuratore Elīna Apsīte.
Elīna Apsīte ļoti labi zina Jettes Užānes dzīves skatījumu, jo no bērnības vasaras brīvlaikus viņa pavadīja pie Cimdu Jettiņas Dzērbenes „Lejniekos”.
“Es biju tās Jettes skolas skolniece! Es visas savas bērnības un arī jaunības vasaras, visas vasaras arī ar saviem bērniem esmu pavadījusi pie Jettes.”
Izstāde „Dzīvais cimds” ir savā ziņā unikāla iespēja – vienuviet redzēt tik daudz Jettes Užānes adīto cimdu, jo ikdienā šie cimdi jau glabājas dažādos muzejos un privātkolekcijās. Skatot šos dūraiņus, kas būtībā ir mākslas darbi, rodas jautājums, kā rodas šie tik dažādie raksti un kā to vispār ir iespējams ieadīt cimdā.
“Jetiņa allaž skaitīja tautas dziesmu – es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkojot, cik lapiņu bērziņam, tik raibumu cimdiņam. Skatoties dabā mēģināja izadīt to, ko tu redzi, tas bija Jettes fenomens, kuru 80.gados lietišķās tautas mākslas meistari, kaut arī viņa bija lietišķās mākslas tautas meistare, nemaz neatzina par īstu, jo tika uzskatīts, ka īsts ir tikai tas, kas ir no grāmatas adīts.”
Bet Jette Užāne jau nebija tikai cimdu adītāja, tie, kas ar viņu tikušies, zina, ka viņa bija arī stāstniece, dabas vērotāja, ar savu labestīgu dzīves filozofiju, no kuras varam daudz ko mācīties, kā tikt pāri pat šķietami nepārvaramiem pārbaudījumiem.
“Es par to ļoti daudz domāju kovidlaikā, jo tad bija ļoti daudz cilvēku, kuri teica, ka nevar izturēt būt vieni paši un tad es domāju, bet Jette bija viena pati visu rudeni, visu ziemu, visu pavasara sākumu, līdz kamēr nokusa sniegi un pie viņas varēja iebraukt un sākās dzīvība, bet viņa nesajuka prātā, atslēga ir – stipra griba un iekšēja disciplīna, viņa teica – nav tāda vārda – es negribu, nav tāda vārda – es nevaru.“
Nākamā „Jettes skolas” nodarbība notiek šodien – 9.novembrī un tā būs veltīta Jettes cimdu rakstiem, bet nākamo ceturtdien aicināti tie, kas vēlas apgūt adīšanas pamatus.
