,,…maija vakars, maija vakars, tas vien jau izteic visu… Pāri zaļai zemei dzidrajā zilumā slīd reti skaistie mākoņi, atstarodami maigu, iedzeltenu gaismu. Klusi, sirds, pati zeme tevi nes cauri zilajai mūžībai, garām zvaigznēm un zvaigznājiem. (..) Cik dziļš un neizmērojams ir dzidrais zilums, cik sīks un niecīgs ir cilvēks ar savām sāpēm un ilgām zem viņa…” 

Tā rakstīja dzērbeniete Jette Užāne (1924 - 2007) savā dienasgrāmatā, kad viņai bija tikai nedaudz pāri divdesmit. Ritēja pirmais pēckara gads, un toreiz tāpat kā šodien ziedēja ķirši. ,,Ziedošu ķiršu koku tiešām var pielūgt kā svētu! Raugoties ziedos, es jautāju sev, vai ir kāda dvēsele, kas līdzinātos šiem ziediem?” 

Jettes pasē, ko izdeva padomijas ierēdņi, strikti tika norādīts – analfabēte, jo viņa nebija gājusi skolā. Mazo meitenīti bērnībā sakropļoja slimība, un pēc neveiksmīgas ārstēšanās tuberkulozes sanatorijā viņai garum garus gadus nācās pavadīt ratiņkrēslā, tā arī nekad nepieceļoties kājās. Visa Latvija Jetti iepazina laikā, kad par Atmodu vēl tikai sapņojām. Toreiz daudzi apbrīnoja un sajūsminājās par viņas dabas doto mākslinieces talantu, mīļi iesaucot par Cimdu Jettiņu. Lai arī viņas kājas nespēja staigāt, viņas rokas radīja brīnumainus cimdu stāstus, bet sirdsgudrība saviļņoja līdzcilvēkus, vēršot pasauli siltāku un labāku. 

Manās rokās tikai tagad nonākusi Elīnas Apsītes izlolotā ,,Jettes Dienu grāmata”, kuras lielāko daļu aizņem jau pēc Jettiņas nāves uzietie viņas jaunības laika ieraksti dienasgrāmatā. Grāmata izdota 2017. gadā, kad Jettiņas jau desmit gadus nebija starp dzīvajiem, un tajā, kā Elīna atzinusi, atainots ,,viss sūrais laimīga cilvēka tapšanas ceļš”. Jo dienasgrāmata radusies dzīves ziedonī, kad cilvēks pasauli redz viskošākajās krāsās. Jette, lai arī bieži cieta sāpes un bija uz mūžu piesaistīta invalīda krēslam, tomēr prata ieraudzīt dzīves skaistumu un, galvenais, dāvāt gaišumu citiem. 

Mazā sapņotāja Elīna kā septiņgadīga meitenīte sastapās ar bērna uztverē pasaku fejai līdzīgo savādnieci Jettiņu un gluži nemanot tapa noburta, kļūstot par viņas draugu mūža garumā:

,,Mēs uzreiz sākām runāties, un viņa mums izrādīja savu māju. No sākuma mēs iebīdījāmies pirmajā istabā, un viņa teica, ka tā ir vasaras virtuvīte, tas šķita tik jocīgi, ka mājā var būt gan ziemas, gan vasaras virtuve; nākamā istaba bija ļoti gaiša, spīdīgu, brūni krāsotu koka grīdu un dzelteni oranžām, strīpainām tapetēm. Man tās likās ļoti priecīgas, jo atgādināja mana tēta pidžamu, kad mēs ar mammu braucām pie viņa uz Tērvetes sanatoriju. (..) Jettiņa ieveda savā virtuvītē un parādīja man savas panniņas un katliņus, un tie bija kā no mūsu bērnudārza leļļu stūra! Jā, tieši ar tādiem mēs spēlējāmies ,,mājās”, un tas bija pa īstam! Pieaugušie neticēja, bet nu es biju satikusi vienu pieaugušo, kurš arī spēlējās, un tas bija pa īstam, jo no visiem šiem trauciņiem varēja ēst, tajos varēja cept olu, vārīt putru un ūdeni kafijai. Es biju satikusi pieaugušo, kas tomēr nebija pieaugušais, jo viņš pasaku pasauli pārvērta par īstenību tik viegli, it kā pieaugušo un bērnu pasaule, spēlēšanās un īstā dzīve būtu viss kopā, it kā starp to robežu nemaz nebūtu. ,,Manā valstībā es esmu karaliene, un es varu izvēlēties, no kādiem traukiem ēst,” viņa teica un tad uzdāvināja man mazu adītu rozā somiņu, tik maziņu, ka tur varēja ielikt tikai vienu mazmazītiņu rožu smaržu pudelīti, un teica, ka visas mazas meitenes ir pasaku princeses, un viņām ir nepieciešama maza somiņa ar smaržu pudelīti.”  

7. maijs ir Jettes Užānes dzimšanas diena. Nākamgad viņai apritētu apaļš simts. Šogad – deviņdesmit deviņi. Vai gan cilvēks varētu izvēlēties burvīgāku laiku ienākšanai pasaulē? Viss smaržo, viss zied, arī pats mazākais, necilākais kociņš un krūmiņš, kuru ikdienā neievērojam, lūko raisīt spriganus pumpurus un žilbināt ar košu zaļumu. Bet tad pēkšņi uzkrīt salna. Kā Jettei mazotnē slimība – kaulu tuberkuloze, no kuras sekām viņa cieta visu mūžu. 

Pagājušajā nedēļā Piebalgā dažas naktis termometra stabiņš noslīdēja līdz mīnus sešiem, pat septiņiem grādiem. Stindzinošā sala roka, tikai viegli skarot vārgākos augus, tomēr paņēma savu, un it neviena spēkos nebija postažu apturēt, kaut ogu krūmi pumpuros un rozītes jau paaugušās, un lauztās sirdis raisīja ziedus… Jā, zinu, ka citviet Latvijā nosala ziedoši koki, un ko tur runāt par dārzkopjiem, kam šogad zudušas cerības izaudzēt bagātu ražu. Gluži vai traģēdija. Piebalgā par laimi pavasaris vēls, augļu dārzi diez vai būs stipri cietuši, tomēr sirds nosāpēja par katru nokauto zaļumiņu. Un tad, gaužoties un žēlojoties, es iedomājos par Jetti. Par to, kas viņai tika atņemts. Un ka viņa taču nav vienīgā, kam liktenis piespēlējis ļaunu kārti. ,,Kā man gribas iet,” viņa ierakstījusi dienasgrāmatā. ,,Ar katru vissīkāko muskulīti, katru matiņu – es pati esmu tikai viena gribēšana! Te nu pierādās, cik maz kādās vietās var līdzēt griba. Zinu, ka tas vairs nekad nenotiks, tomēr sirds vēl negrib ticēt un jautā – vai tiešām nekad, nekad, nekad?!! Tad tiešām liekas, ka sirds vai no rasas var lūzt…” Sakaunējos. Tādas nelaimes piemeklē cilvēkus, bet es te par dažiem nosalušiem zaļumiņiem vaimanāju.

Pagāja septītais, pienāca astotais maijs. Devīto gaidīju ar bažām – kas nu šogad notiks? Iepriekš vienmēr, skatoties ziņu sižetus, jutos pateicīga liktenim, ka nedzīvoju Rīgā vai Daugavpilī, kur uz nebēdu ālējās okupantu atbalstītāji, vicinādami savus simbolus un klaji demonstrēdami naidu pret valsti, kurā atraduši mājvietu, bet no kuras vēstures nezina ne nieka. Derdzīgi. Nu beidzot, pēc gandrīz astoņiem gadu desmitiem, iestājies nosacīts klusums. Par to paldies visiem, kuri pielika galvu, roku un sirdi, lai šis ārprāts neturpinātos. 

 ,,Vakar bij ļoti nejauka diena, ne jau ārā, bet istabā to tādu padarīja cilvēki, taču labāk to vairs nepieminēt, jo nelaimi nevajag vārdā saukt.” 

Jettei toreiz, tai maija dienās, kad uz pusgadsimtu ilgu palikšanu Latvijā ienāca Sarkanā armija, apritēja divdesmit viens. Viņas brālis Andrejs aizgāja leģionā, māsa Velta kara beigās nokļuva Vācijas filtrācijas nometnē, vēlāk emigrēja uz Kanādu un nekad vairs neatgriezās dzimtenē. ,,Ko nespēj slimība, to paveic karš, nopostīdams visus skaistos cilvēku darbus, ar kuriem tie varētu līdzināties Dievam. Vai tas ir mīlestības un lēnprātības Dievs, kas ar tik smagiem sodiem piemeklē cilvēkus?” Jette jautāja dienasgrāmatas lappusēs, pie viena brīnīdamās: ,,Cik daudz tumšu spēku ir cilvēkos, un karš un šis laiks tos vēl pavairo. Kāda gan izskatīsies pēckara cilvēka dvēsele?” 

Nav nekā jauna šai pasaulē. Bet mēs te – par salnām… 

,,Cik daudz sniega pārslām jākrīt, lai zeme būtu balta? Cik daudz cilvēkiem jāiet bojā, lai iezīmētu jaunu laikmetu?” 

Daudz, Jette, ļoti daudz. Bezjēdzīgi un stulbi šodien iet bojā vīri spēka gados, kuriem pienāktos mīlēt sievas, radīt bērnus un veidot viņiem saulainu nākotni. Kam par godu? Kā dēļ? Vai tiešām, lai iezīmētu jaunu laikmetu? Kāds tas būs pēc tam, kad zeme nomazgāsies cilvēku asinīs? 

Rīt Mātes diena. Gaiši un priecīgi pavasara svētki, kad lielākā daļa mammu saņem bučas, ziedus un kūkas. Ne visas, protams, un tas ir skumji un bēdīgi, jo izauklēt bērnu ir ne tikai svētīgs, bet arī grūts darbs, kuru nevar novērtēt par augstu. Es pati netikšu savu mammīti sabučot, jo dzīvojam tālu viena no otras, bet zinu, ka to izdarīs māsa, un zinu arī, ka mamma tāpat manu mīlestību sajutīs. Brauksim pie vīramātes uz kapiņiem. Jaunpiebalgā, tāpat kā citviet Latvijā, Dieva dārzi šai nedēļas nogalē būs saposti kā reti kad, jo tajos taču mitinās tik daudzu māmiņu dvēselītes. Pateicoties sievietēm – mātēm, dzīvības riti turpinās. Ja nebūtu viņu, nebūtu arī mūsu. 

Pasaulē Mātes dienu atzīmē dažādi. Lasīju, ka Austrālijā esot tradīcija šai dienā nēsāt pie apģērba piespraustu neļķi, bet Francijā bez ziediem un apsveikuma kartītēm mammām dāvinot kūkas ziedu pušķa formā. Briti esot ieraduši svinēt ar ,,Mātes dienas kūku”, kas gatavota no mandelēm. Man šķiet, ka tas viss ir jauki, bet var arī izpalikt. Katrai mammai pats svarīgākais ir zināt, ka bērni vēlas apciemot, ir veseli un laimīgi, un lielākas dāvanas viņai nemaz nevajag. 

Ik reizi, pienākot Mātes dienai, uzvirmo diskusijas par sievietes tiesībām un brīvām izvēlēm, varēšanas un gribēšanas sabalansēšanu, veciem aizspriedumiem un jaunām, modernām feminisma dvesmām novecojošā sabiedrībā. Jette teiktu: ,,Cilvēkam vajadzētu vairāk saprast cilvēku. Vairāk dvēseles, vairāk sirsnības ikdienā, un lai tā būtu nepieciešamība, nevis greznuma lieta.” Saprotot, ka nekad nepiedzīvos mātes laimi, viņa sevi nobāra un reizē uzmundrināja: ,,Kādēļ tu ubago no dzīves? Esi valdniece savā sprostā!” 

Kādēļ es visu šo rakstu? Lai iedvesmotos nečīkstēt par sīkumiem. Zaudējusi cerības paspert kaut solīti pašas kājām, Cimdu Jettiņa nenolādēja sūro likteni, kā daudzi darītu, bet, tieši pretēji, pateicās tam: ,,Svētīsim katru brītiņu, ko esam uz šīs zemes, lai nu kā mums katrreiz iet… Jo bez tās melnās stundas mēs jau arī balto neieraudzīsim. (..) Es pateicos šai dienai par īso, gaišo rieta brīdi, par sārto mākonīti pelēkās debesīs.” Un vēl viņa sūtīja spēka vārdus līdzcilvēkiem: ,,Tu taču tici mūžīgai dzīvībai, mūžīgai kustībai, nezūdamībai – dzīvība viļņo un grimst, bet nenorimst – viss mainās, pārveidojas, bet nepazūd. Dzīvība kā mūžīgi viļņojoša straume, kā vienmēr zaļojošs koks, kuram reiz plaukst un birst lapas. Nekas nebūs zudis, ja tu mirsi, kaut kur citur kāds sāks no tās vietas, kur tu paliki, kāds cits izdarīs to, ko tu domāji.” 

Paldies, Elīna Apsīte, par ,,Jettes Dienu grāmatu”! Tā ir gaiša spēka avots un dzīvotprieka paraugs visiem nīgrajiem. ,,Esmu sev atradusi gaismu,” Jettiņa teica. Atrodiet katrs savu gaismu arī jūs!