Laiks kā vienmēr steidzas, un novembra pēdējā nedēļa jau klāt!

Kāds tu biji, 2023. gada novembri, Piebalgā? 

Vienā vārdā – brīnišķīgs. Gan dabas apstākļu, gan sajūtu ziņā. Tumsu kliedēja silta un dvēseli dziedinoša gaisma. Patriotisma mēnesis.

Valsts svētku laiks pie mums, Vidzemes sirdī, vienmēr ir īpašs. Grandiozos Lāčplēša dienas lāpu gājienus šogad kā parasti skatījāmies televizorā, bet paši gājām savā, ne mazāk iespaidīgā un ļoti draudzīgā, vienojošā, kur kaimiņš satiekas ar kaimiņu un katras, arī attālākas un svešākas mājas ļautiņš ir kā savējais. Tik aizkustinoši redzēt lielā kopībā gan padzīvojušos, gan jaunos piebaldzēnus, no kuriem daži vēl ratiņos!  Ikdienā pietaupītie smaidi šai vakarā staroja īpaši spoži, tāpat kā lāpas, kas šogad plīvoja ar ļoti gaišu liesmu, par ko parūpējās māte Daba, aizsūtot vēju un lietus mākoņus paganīties citās pļavās. Pēc gājiena kopīga sadziedāšana un spēka putras baudīšana.

Latvijas dzimšanas dienai par godu gan pie mums, gan kaimiņu pagastos izskanēja vairāki skaisti koncerti, acis priecēja patriotiskais āra vides noformējums. Mūsu ģimenei šogad nebijušu svētku noskaņu izdevās noķert, dodoties interaktīvā pārgājienā ,,Latvija piebaldzēna acīm”. Tas aizveda pa vēl nestaigātām takām un ļāva izzināt Vecpiebalgu no jauna. Neticami. Esam šeit jau četrdesmit gadus, bet pāris kilometru attālumā no mūsu mājām atklājās nestaigātas takas! Mazbērniem, protams, sajūsma par jautro tirkšķi opīša telefonā, kas ziņo, ka sasniegts kārtējais ,,kontrolpunkts”. Mazliet nosalām, mazliet piknika desiņas bija saslušas. Tas bija astoņpadsmitais novembris… 

(Šo varat nelasīt, jo pārāk personiski. Izmantojot iespēju, vēlos atvainoties visiem par nenotikušo oktobra vēstuli, kuras nonākšanu līdz lasītājiem izjauca medicīniska rakstura problēmas. Tā gadās. Cilvēks augustā laimīgi izbraukā Ameriku, pēc tam laimīgi aizvada mēnesi Jūrmalā (arī gana tālu no Piebalgas), un tad pēkšņi viņam atklāj jau krietni sastrutojušu aklo zarnu! Nu paldies tev, mīļā zarna, ka nesāki jokoties iepriekš, bet saprotoši nogaidīji, kamēr atgriežos mājās un tieku Madonas ķirurgu rokās, kuriem vislielākais paldies par profesionāli veiktu darbu.)   

Gatavojoties sūtīt oktobra mēneša vēstuli, iesāku to jau laikus, lai neatliktu visu uz pēdējo brīdi. Biju tikko ieradusies Dubultos, lai mierā un klusumā apcerētu un sacerētu jaunu romānu, kas šoreiz būs veltīts vienai no populārākajām pirmās Latvijas brīvvalsts dzejniecēm un rakstniecēm Ilzei Kalnārei. Atceraties ,,Aktrisi Ragārēs”? Nu jā, tas bija un palika Ilzes zināmākais darbs, par kuru savulaik jūsmoja katrā latviešu mājā. Diemžēl viņa nepaspēja daudz vairāk uzrakstīt, jo sākās Otrais pasaules karš. Pēc krievu-vācu-krievu okupācijām, kas tolaik jaunajai meitenei beidzās ar čekas cietumu, notiesāšanu un izsūtīšanu, Ilze Kalnāre bija fiziski un morāli sagrauts cilvēks, kas tā arī neatrada savai eksistencei jēgu un tikko piecdesmit gadu vecumā labprātīgi šķīrās no dzīves. Tikai viens no likteņiem, kuru iznīcināja padomju režīms, bet cik simbolisks, zinot, kas tagad notiek pasaulē. Jaunais rakstu darbs būs mans personīgais veltījums Ukrainas mierīgajiem  iedzīvotājiem, ar kuru dzīvībām šodien nežēlīgi spēlējas tā pati okupantu varza, kas nogalināja Ilzi, tikai nākamajās paaudzēs.  

Un tātad. Gatavojoties sarežģītam radoša darba cēlienam, biju ieradusies Dubultos, kur pierakstīju pirmos iespaidus:

,,Ir oktobra pirmā diena, kad matos lūko sapīties aizkavējusies kamene. Un jūra tik silta, ka ik pa laikam kāds iebrien nopeldēties. Bezgalīgais tālums vizuļo saulē. Vilnīši skrāpējas gar krastu baltiem putu nadziņiem. Tik tīrs gaiss, un arī pludmale ir ļoti tīra, un man ienāk prātā video, ko nejauši pamanīju kaut kur sociālajos tīklos. Tajā kilometriem tālu okeānā skalojās plastmasas atkritumu kalni. Bija nofilmēta vienkārši šī šūpošanās. Tāpat kā mūsu jūrmalā krastā nāca viļņi, nesot sev līdzi visādas neiedomājamas drazas. Ūdens nebija redzams, tikai plastmasas mēsli. Ak dievs, es domāju. Ak dievs, kādas šausmas! Un kāda laime, cik milzīga likteņa dāvana mums ir vieta, kur dzīvojam! Mūsu zaļā zeme, mūsu tīrā jūra, mūsu skaistā Latvija!” 

Tagad, skatoties pa logu uz sniega kupenās līdz tūju galotnēm iestigušo dārzu, gribot negribot atkal jādomā par to, cik unikālā vietā dzīvojam. Kā īsti izredzētie. Jo mums ir atļauts baudīt šos četrus gadalaikus, par kuriem daudzi var tikai pasapņot!  Iedomājieties? Pagājuši tikai divi mēneši, tas ir, divreiz četras nedēļas, no tās dienas, kad liedagā pēdējos saules glāstus baudīja jūrmalnieki, un tagad man aiz loga ir mīnus desmit grādi un dziļa, dziļa, balta, balta, brīnumaini skaista ziema. Daba šoruden tiešām lutina. Nezinu kā Rīgā, bet Piebalgā šo dāsnumu tik baudīt un baudīt!

Par Rīgu runājot, noteikti jāpiemin svētki, kuriem līdzīgus var pieredzēt vienīgi tie, kam lemts prieks un laime būt Latvijas lielākā grāmatu apgāda Zvaigzne ABC autoriem. Nupat pagājušajā sestdienā mēs tikām pulcināti kopā Mazajā Ģildē uz izdevniecības 30 gadu jubilejas pasākumu. Muzicēja Daumants Kalniņš, tika teiktas svētku uzrunas, pasniegtas balvas, baudīti visādi labumi un notiesāta milzu kūka. Zvaigznes ABC autoru loks ir plašs, greznajā vitrāžu zālē sēdvietas aizpildītas, bet arī šeit noteikti jāatzīmē galvenā sajūta – visi kā viena liela, draudzīga ģimene. Kilblokas kundzei tas kaut kā izdodas. Sapulcināt vienkopus tik dažādus cilvēkus, pie tam, nav taču ko slēpt – rakstnieki kā augstām mūzām padevīgi ļaudis mēdz būt ar dažādām ambīcijām – un mācēt radīt šo lielisko un nenovērtējamo draugu kopības sajūtu. Protams, ne jau viņa viena to iespēj. Zvaigznes komanda visi kā viens ir savai lietai uzticami ļaudis un lieli palīgi visos pasākumos. Paldies par svētkiem, Zvaigzne ABC! 

Vēl daži vārdi, novembrim izskanot. Mēs bieži mēdzam žēloties par nejauko tumsu, kas pēdējā rudens mēnesī mācas virsū no visām pusēm, bet palūkojiet, cik trausla tā kļūst, kad iededzam katrs savu gaismiņu, kas top liela kopībā! Gan pie gaismas sienas (arī Vecpiebalgā tāda ir), gan vienkārši skaisti nosvinot svētkus, gan māju logos Lāčplēša dienas vakarā vai uz plaukta vai kamīna malas istabā tāpat savam priekam. Galvenais, lai turamies kopā! 

Tikko aizvadīta Mirušo piemiņas diena, ko tautā sauc par Svecīšu vakaru, kad visas Latvijas kapsētas mirgo siltās gaismiņās, kas iedegtas, pieminot aizgājējus. Arī viņi ir kopā ar mums. 

Tumsa netiks pie varas, ja paši rūpēsimies par gaismu un neļausim nodzist savām svecītēm. 

Lai labais pie katra no jums atnāk Ziemassvētku baltumā!