Latvijas vēsture glabā vēl daudzus faktus un notikumus, kas vēl atklājami. Kā pierāda Valmieras jaunie vēsturnieki, atklāt var arī daudzas neprecizitātes šo faktu interpretācijā. Valmieras muzejā šobrīd top jauna pilsētas vēstures ekspozīcija, tajā būs arī jaunas ziņas par pilsētu, kurus, pētot senos rokrakstus, izzinājusi muzeja vadošā pētniece Liene Rokpelne. Liene Rokpelne ir arī viena no nedaudzajiem paleogrāfijas jeb senās rakstības pētniekiem Latvijā. “Šis ir viens piecpadsmitā gadsimta beigu dokuments, kurš ir parakstīts Valmierā. Apakšā ir redzams arhibīskapa Mihaila zīmogs piekārts,” saka Liene Rokpelne, Valmieras muzeja vadošā pētniece.
Senais rakstu rullis gan ir kopija, bet toties oriģinālā lielumā. “Tas ir lēmums par vācu ordeņa Livonijā un arhibīskapa savstarpējo attiecību nostabilizēšanu. Tā ir vācu valodas, Lejas vācu valoda. Saprast ir tā, ka tikko sāk mācīties šo paleogrāfiju, tad pirmais, ko dara, meklē burtus, ko tu atpazīsti. Visvieglāk, ko šajos tekstos ir atrast, ir personu vārdi, jo tos raksta ar tā saucamajiem latīņu burtiem, nevis ar šiem te rokrakstu burtiem, tad šeit var izlasīt wir Michael, tātad – mēs, Mihaels. Te es esmu jau sākusi atšifrēt vārdus, kas tur parādās, teikumus. Bet tas nav viss, tu viņu atšifrē šajā lejasvācu valodā, tad vieglāk ir pārtulkot uz mūsdienu vācu valodu, tikai tad tu tulko latviski,” atzīst Liene Rokpelne.
Lai sāktu šifrēt šos senos rokrakstus, pirmais, ko uzsver Liene, ir jābūt svešvalodu zināšanām. “13. gadsimtā dokumenti pārsvarā ir latīņu valoda, Latvijas teritorijā tā pārsvarā ir vācu valoda jeb viduslaiku periodā lejasvācu valoda, kas ir nu jau izmirusi valoda, bet, protams, saprast kaut ko var un tā ir pārveidojusies, mainījusies, bet pamatvārdi jau ir palikuši. Tas, ko es pašreiz daru, es pašmācības ceļā mācos zviedru valodu, jo tā ir nepieciešama, lai tiktu galā ar zviedru dokumentiem.”
Interesi - iepazīt oriģināldokumentus - Lienei rosinājuši daudzi vēstures fakti, kuri, kā atklājas, ir kļūdaini, jo vai nu nepareizi iztulkoti senie rokraksti, vai arī vēsturnieku ir diktējuši kādi politiski motīvi. Tāpēc, kā Liene saka, šis detektīva darbs. “Tas man patiešām patīk, fascinē, bet tādu pirmatnējo grūdienu uz to, es pat nemāku pateikt, bet laikam ir patiesībā lielā mērā pateicoties šai mistiskajai Valmieras vēsturei, kuru var pētīt un pētīt, mistiska tā ir, jo liekas, ko tu par to jautājumu vēl vari uzzināt, bet - hops! Un ir, atkal mēs esam kaut ko nepareizi sapratuši, nepareizi interpretējuši, vai vienkārši gadsimtu gaitā tā ir rakstīts - mēs taču uzticamies viņiem, viņi taču to ir pētījuši.”
Viens no atklājumiem ir saistīts ar Valmieras vārdu. Pieņemts uzskatīt, ka senais Valmieras nosaukums ir Wolmar, viduslaikos lietotas arī vēl citas formas – Woldemer, Woldemar. “ Šis pirmais dokuments no 1323. gada, pats dokuments ir latīņu valodā, bet šajā 19. gadsimta rakstā ir lietots Wolmar, kas ir pilnīgi neiespējami, jo ir jābūt latīniskajam nosaukumam, kas ir de Woldemer, iekš Valmieras, latīņu valodā vienkārši ir nepieciešams šis de, bet Woldemer ir pats pirmais.
Vēl viens Lienes atklājums saistās ar Valmieras ģerboni un tā senāko liecību. “Visu laiku tika teikts, ka mums šis senākais ģerbonis ir no 16. gadsimta sākuma. Es sāku to meklēt, kur ir oriģinālais, jo nospiedumi ir, tos mēs zinām, tos varam atrast, man neizdevās atrast. Un tad man bija izdevība būt Lībekas arhīvā, tas arhivārs man saka - mums te ir viens dokuments, Valmiera tur ir virsū, tur ir klāt kaut kāds ģerbonis. Viņš nes to dokumentu, tie zīmogi parasti ir ietīti tādos zīda papīros, skaistos, attaisa vaļā, un es skatos, tas ir Valmieras ģerbonis. Tas ir nevis no 1524.gada, kā tas tika līdz tam pieņemts, bet no 1381.gada.”
Liene atzīst, tas ir jauno vēsturnieku darbs, izmantojot šodienas iespējas, kuras sniedz jaunās tehnoloģijas, pētīt, pārlasīt oriģināldokumentus, jo sazināties jau šobrīd var arī ar arhīviem ārvalstīs.
Jaunā Valmieras vēstures ekspozīcija atklāta tiks nākamā gada rudenī un sauksies “De Woldemer”.
