Šoreiz raidījumā “Personības kods” viesojas Harijs Vagrants – teologs, rakstnieks, mūziķis un ceļotājs. Brīvdomātājs un atbilžu meklētājs. Mēs runājām par visu ko. Vienalga – piekrītat sacītajam, vai nē – Harijs ir spilgta personība, kuru vērts iepazīt.
Ar Hariju vispirms iepazinos attālināti – izlasot divas no viņa trim grāmatām. Sāku ar nesen iznākušo “Viņpus nāves” un tad, atvaļinājuma laikā, kad ļoti gribējās “pārslēgt” smadzenes brīvdienu režīmā, arī jau pirms pāris gadiem izdoto “Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi”. Abas grāmatas kaut kādā ziņā šķita tik atšķirīgas, ka varētu domāt – ir vismaz divi Hariji Vagranti un viņi abi ir rakstnieki. Viens ļaujas trakiem piedzīvojumiem un dodas ceļā, pat nezinot, kurp tas ved. Un tad ir otrs, kuru interesē garīgas prakses, dažādas reliģijas, neparastas cilvēku pieredzes, izmanīti apziņas stāvokļi un dažādas eksistenciālas lietas. Kas patiesībā loģiski, jo Harijs taču ir diplomēts teologs.
Raidījumā Harijs atklāj, ka vienā no grāmatām aprakstītais ceļojums, kurā viņš devās ar stopiem un faktiski bez naudas, ņemot līdzi tikai santuru – mūzikas instrumentu, kas ļāva nopelnīt iztikai, notika pirms desmit gadiem. Tomēr tas nenozīmē, ka vēlāk līdzīgu piedzīvojumu vairs nav bijis. Vēl salīdzinoši nesen abi ar sievu pārvākušies uz dzīvi mašīnā, četru mēnešu laikā apceļojuši četrpadsmit valstis, arī šajā braucienā Harijs atkal bijis ielu muzikants. Harijs atzīst, ka nav sistēmas cilvēks – viņš ir meklētājs un sava ceļa gājējs.
Sarunas laikā man šķita – arī ļoti gaišs cilvēks, par kuru vērts uzzināt arī tiem, kas nav lasījuši viņa grāmatas, neapmeklē etnomūzikas festivālus un retrītus, kuros Harijs bieži mēdz muzicēt, jo šajā vidē viņš ir labi pazīstams.
Kā vienmēr, – raidījuma atkārtojums šovakar plkst. 19.00, bet to var noskatīties arī retv.lv un ReTV YouTube kanālā.
Te viens mazs fragments no mūsu sarunas (skaties arī video!). Otrajā video brīdis, kurš palika aiz kadra, jo saruna izvērtās mazliet garāka, kā atļauj ētera laiks.
Par Augstāko spēku.
“Šis daudziem organizētu reliģiju pārstāvjiem nepatīk. Kad tu saki – nu ir taču kaut kāds augstāks spēks, tad ir: nu bet kur tad tas jūs aizvedīs, jūs jau nezināt, kā ar viņu komunicēt un kā pie viņa nonākt. Bet man liekas, ka mēs katrs sirdī zinām, un tādas patiesās sarunas ir tieši ar šo Augstāko spēku. Kas tas ir patiesībā– to mēs nespējam izzināt. Visticamāk,- viņš ir reizē vienmēr klātesošs un reizē arī pārāks. Un tas jau ir tas joks, ka bieži vien reliģijas mēģina to augstāko spēko kaut kā sasaistīt un nodefinēt, bet tas netveramais, tā pasaka jau ir tajā, ka to mēs nekad nespēsim izdarīt. Visticamāk, ka Visumam viņš ir viens.
Cilvēks vispār ir tendēts uz kaut kādu sadalītību uz konfliktu. Un to var redzēt ne tikai reliģijās, bet ikvienā dzīves jomā. Kaut vai, ja ādas krāsa atšķiras, vai valoda, vai citas tēmas – cilvēks vienmēr ir tendēts uz kaut kādu sadursmi, kaut kādu trīšanos. Un varbūt tas ir tas lielais uzdevums – kaut kā integrēt to dzīvniecisko sevī, ar domu, ka mēs neesam tikai: o, kaimiņš man kaut ko pateica, es paņemšu tagad rungu un… Jāsāk saprast, ka mums ir viena planēta, ka mēs esam viena cilvēce. Tas izklausās utopiski, un es domāju, ka manas dzīves laikā tas nenotiks. Droši vien, ka arī nākamās divās paaudzēs nē. Bet kaut kad, es ticu, – mēs beidzot paskatīsimies perspektīvā. Ka tas nebūs vairs par reliģiju, pār ādas krāsu, par robežām. Bet tur ir jāpaiet laikam. Juris Rubenis kaut kad teica, bet ko jūs satraucaties, mēs esam tikai divdesmitā paaudze, kas iznākusi no alām. Tā kā viss kārtībā.
Kurā brīdī cilvēks kļūst ļauns? Tu neesi par to domājis?
Es domāju, ka tā var būt arī kaut kāda fizioloģija, cilvēkiem ir arī dažādi traucējumi. Teiksim, lielākie psihopāti vēsturē, kas iznīcinājuši cilvēkos lielos mērogos – droši vien tā tomēr ir kaut kāda pataloģija nevis norma. Uzskatu, ka cilvēkam tomēr ir ļoti jāizglītojas, jāredz kaut kas. Tas ir ļoti svarīgi, citādi mēs paliekam bieži vien tajā līmenī, kur kas stiprāks, tas arī valda. Man liekas, ka kāda liela daļa no mums ir tāda dzīvnieciska. Un tad, kā Austrumu reliģijās mēdz teikt, – tu barot to melno vilku vai balto vilku visu dzīvi. Reizēm ir grūti nesekot impulsiem un emocijām. Tas prasa disciplīnu, prasa apzinātību un tas ir visas dzīves ceļš. Tikai, ja mēs visi, vai vismaz kāda daļa, nonākam pie tā, ka tas ir tas īstais ceļš, ka mums jāmācās tikt galā ar to cilvēkzvēru sevī un mēs varam pacelties virs tā, tad mēs kaut kur virzāmies tālāk. Bet daudzi cilvēki paliek uz vietas. Un tur ir tas… pat ne ļaunums, bet daba. Tā vienkārši ir daba. Jo dzīvnieku pasaulē tā nav problēma – vienam nokost otru.
Mums ir jāpaceļas virs tā. Bet es ticu vairākām dzīvēm, līdz ar to es mierinu sevi ar to, ka tas nav vienas dzīves uzdevums.”