Jānis Daliņš, kurš plašai auditorijai ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un citur pasaulē, bija pazīstams kā izcils soļotājs, šogad 5. novembrī atzīmētu savu 120. dzimšanas dienu.
Gide un vēstures skolotāja Ineta Amoliņa: “Mums par lielu izbrīnu cilvēks, kas nekad nav bijis profesionāls sportists. Viss sasniegtais ir panākts ar pašiedvesmu un lielu gribasspēku, lai sasniegtu izcilus rezultātus.”
Galvenokārt visa viņa dzīve ir bijusi cieši saistīta ar Valmieru, kur viņš ir pavadījis lielāko daļu savas dzīves. Amoliņa: “Viņš apmeklēja skolu Valmierā, mācījās arī Valmieras reālskolā, un šeit satiek brīnišķīgus pedagogus, piemēram, sporta skolotāju jeb toreiz sauktu par vingrošanas skolotāju Alfrēdu Lukstiņu. Viņš ne tikai Jānim, bet arī visiem zēniem centās mācīt vīrišķību un Latvijas izjūtu – patriotismu, un Jānim tas ļoti pielipa. Viņam tas bija ļoti svarīgi.”
No šodienas skatpunkta raugoties, Daliņš sāka savas sporta gaitas diezgan vēlu. Amoliņa: “Iedomājieties izaugt par tādu pazīstamu un populāru sportistu 23 gadu vecumā, sasniedzot veiksmīgus rezultātus tādā vecumā – tas bija liels pārsteigums jeb nejaušība. 1927. gadā notika sacensības, kurās bija ieradušies trīs dalībnieki, Jāni aicināja kā ceturto. Jānis piekrita, uzvilka kaimiņa sporta apavus un kreklu, visiem par lielu izbrīnu pārspēja tā laika Latvijas čempionu Alfrēdu Dūrēnu. Jā, viņš sāka trenēties regulāri, bet ne šodienas izpratnē – regulāri nozīmēja, ka tēvs sastādīja darba grafiku, kur lauksaimniecība un darbs mežā bija primāri, tikai pēc tam sekoja sports. Ja tu proti aiz arkla soļot, tad šī prasme var tikai pilnveidoties.”
1929. gadā Jānis Daliņš debitēja starptautiskajās sacensībās Berlīnē, jau nākamajā gadā viņš tur izcīnīja savu pirmo uzvaru. Amoliņa: “Es šobrīd nepārstāstīšu visus viņa uzstādītos rekordus, jo Latvijas rekordi tika laboti vairākas reizes, arī Eiropas rekordi tika laboti vairākas reizes. Tas viņā viesa lielu pārliecību, ka, ja ir ieguldīts darbs, tad ir arī panākumi, un šie panākumi neizpalika. Bet ar ko viņš izpelnījās cieņu cilvēku vidū? Ar savu vienkāršību, patiesību un to, ka viņam Latvija, savas mājas, vecāki un ģimene bija vissvarīgākie.”
Daliņš bija arī viens no diviem sportistiem, kas 1932. gadā pārstāvēja Latviju Losandželosā notikušajās olimpiskajās spēlēs, iegūstot sudraba medaļu 50km soļojumā. “Arī tad viņš domāja par Latviju, lai gan tas pirmais brīdis Valmierā bija šokējošs, jo Jānis Dāliņš devās uz Losandželosas olimpiskajām spēlēm tikai pēc zelta. Neviens nepieļāva domu, ka viņš varētu atgriezties ar otro vietu. Kā valmierieši teica, tēvs tajā dienā, kad saņēma ziņu pa radio, bija ļoti satriekts, jo gaidīja no Jāņa zelta medaļu, bet tā vietā bija sudraba medaļa. Taču pēc tam visi pārējie viņu pārliecināja, ka tas ir milzīgs ieguvums neatkarīgajai Latvijai un ar to vajag lepoties. Jāni Dāliņu no sacensībām Valmieras dzelzceļa stacijā cilvēki nesa uz rokām burtiski vairākus kilometrus, jo viņi uzskatīja viņu par savu elku.”
Tad valmierieši kļuva pieticīgāki, un Jāni stacijā vairs neviens nesagaidīja, jo ļaudis bija pieraduši pie viņa panākumiem. Bet okupācijas gados viņš devās prom ar ģimeni ārzemēs, pametot dzimtās mājas.
Pēc neatkarības atjaunošanas viņa mazdēls, izmantojot metāla detektoru, atrada visus kausus, kas bija apsūbējuši, taču saglabājušies līdz mūsdienām.
Tika atjaunots Valmieras stadions un nosaukts Jāņa Daliņa vārdā, uzcelts piemineklis. Šogad Valmieras pilsētas svētki tika rīkoti viņam par godu, lai atcerētos viņa panākumus un nozīmi.
