Šodien Eiropā tiek atzīmēta diena noziegumos cietušajiem, lai vairotu sabiedrības izpratni par noziegumu veidiem un to novēršanas iespējām. Latvijā cietušie var gūt atbalstu vairākās vietās, tostarp krīzes centros, nevalstiskajās organizācijās un sociālajos dienestos. 

Katru gadu Eiropā apmēram 75 miljoni iedzīvotāju kļūst par noziegumu upuriem, piedzīvojot fizisku, emocionālu vai cita veida kaitējumu, stāsta biedrībā “Skalbes”. Lai šādos brīžos sniegtu operatīvu emocionālo atbalstu, jau septīto gadu Latvijā darbojas atbalsta tālrunis 116006, šogad nodrošinot arī bezmaksas juridiskās konsultācijas. Savukārt brīžos, kad cietušais vēl nav gatavs runāt, var izmantot sarakstes iespēju mājaslapā “cietušajiem.lv”. Pērn šādu atbalstu izmantojuši gandrīz 2000 iedzīvotāju. “Tālrunis sniedz emocionālu, psiholoģisku atbalstu un, protams, informatīvu, piemēram, daudzi jautā par to, kā rakstīt policijā iesniegumu, par valsts kompensācijām. Lielākā daļa zvanītāju ir par vardarbību un vardarbības draudiem,” saka atbalsta tālruņa 116006 koordinatore, biedrības “Skalbes” pārstāve Santa Laimiņa.

Tas apliecina, ka aizvien vislielākā problēma ir vardarbība ģimenē, taču visbiežāk cietušie to slēpj. Klīniskā un konsultatīvā psiholoģe Madonas slimnīcā Evija Rozenlauka: “Tādās situācijās ļaunums šķiet drošāks, jo tas ir pazīstams. Cilvēkam ir vairāk bail no nezināmā – kā būt brīvam, kā būt ārā no attiecībām. Cilvēks, kurš ir ilgstošā vardarbībā, iemācās kļūt nejūtīgs.”

Psiholoģe uzsver, ka šādās situācijās atbildība jāuzņemas arī līdzcilvēkiem. “Pirmkārt, ģimenes ārsts, arī frizieris, manikīrs, vēl kaut kas. Šie cilvēki, strādājot ar saviem klientiem, bieži vien nosacīti ir kā psihologi. Viņi arī var vienkārši vērst uzmanību – es redzu, ka tev ir grūti, ka tev vajag palīdzību, es zinu, ka ir speciālisti un krīzes centri. Cita lieta, kas attiecas uz bērniem, tur pedagogi redz situāciju, aicina vecākus un dažkārt iesaista bāriņtiesu.”

Evija Rozenlauka stāsta – kamēr cietušie baidās runāt par savām problēmām, tikmēr vardarbības veicēji izmanto gan psihologa, gan psihoterapeita pakalpojumus. “Viņi iet uz izpētēm, viņi piedalās dažādās valsts programmās. Viņi to dara, viņi to dara arī, lai izskaidrotu un attaisnotu sevi, savu rīcību, bet no vardarbības cietuši cilvēki ir retums, kuri nāk. Ja par nerūpēsies, tad varmāka atkal būs uzvarējis.”

Mājaslapā “cietušajiem.lv” apkopoti Latvijā pieejamie atbalsta veidi, un speciālisti uzsver, ka visiem cietušajiem ir iespējams palīdzēt. Rozenlauka: “Ilgi šādās attiecībās dzīvojot, cilvēks kaut kad nonāk pie punkta, ka jūtas vainīgs savā priekšā, par to, cik daudz dzīves viņš ir nedzīvi nodzīvojis. Tā vainas izjūta ir daudz smagāka. Ja esmu vardarbīgās attiecībās, tas nozīmē, ka es atdodu savu laiku savai esībai, kas ir pret mani, tas ir noziedzīgi. Mēs nedrīkstam paši pret sevi vērst vardarbību, ko kāds cits ir uzsācis.”

Foto: Freepik