Pirms septiņiem gadiem amerikāniete, ortopēde Keitija Ledervuda nonāca Latvijā, lai šeit turpinātu savas profesionālās gaitas – izgatavot protēzes cilvēkiem ar invaliditāti. Kopš tā laika viņa dzīvo Cēsīs, tagad vāc ziedojumus, lai palīdzētu karā cietušajiem ukraiņiem, kuri zaudējuši kājas vai rokas.

Apzinoties, ka kara plosītā Ukraina pagaidām nespēs nodrošināt ar protēzēm visus cilvēkus, kuriem ir amputētas kājas vai rokas, ortopēde Keitija Ledervuda sāka projektu “Misija Ukraina”. “Ukraina Latvijai ir ļoti tuvu, mēs izplānojām projektu “Mission Ukraine”, lai atvestu ievainotos ukraiņus uz Latviju, lai nodrošinātu viņiem protēzes bez maksas. Līdz šodienai esam izgatavojuši aptuveni desmit kāju protēzes un apmēram piecas ortozes. Daži no viņiem ir militāristi, daži – civiliedzīvotāji. Daži ir devušies atpakaļ uz Ukrainu, arī atpakaļ karot, daži tagad ir bēgļi Eiropas pilsētās.”

Cietušos ar protēzēm uzņēmums nodrošina vācot ziedojumus, tāpat arī iesaista brīvprātīgos, kas palīdz ar pacientu transportēšanu no Ukrainas uz Cēsīm, bet, piemēram, ar viņu uzturēšanos šeit palīdzot pašvaldība. Ledervuda: “Parasti ir tā, ka pacienti atnāk uz ofisu, mēs viņiem iedodam kompresi, viņi atgriežas pēc pāris nedēļām. Šajos gadījumos ir citādi – ar cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti ierasties Latvijā, ir tiešsaistes tikšanās: apspriežamies, sagatavojamies. Kad viņi ir ieradušies, tās ir četras līdz sešas nedēļas, lai visu pabeigtu – novērtēšana, testa protēzes izmēģināšana –, tad gala protēze.”

Protēzes sagatavošana ir ilgstošs process – jāveic dažādi mērījumi, jātestē ķermeņa spiediena punkti uz protēzes, tāpat arī notiek treniņi un apmācības. Šo piedzīvojuši arī divi jaunieši no Ukrainas. Uzņēmuma “Designed to Live” darbiniece, ukrainiete Kristīna Trifonova: “Pagājušajā gadā 6. martā devāmies pēc pārtikas, piestājām kaimiņu mājā un dzirdējām ko nepatīkamu – bija bumba vai raķete, es nezinu, kas tas bija, bet tas notika vienā sekundē. Kopš tā brīža mana dzīve mainījās. Kad paskatījos uz savām kājām, redzēju, ka esmu bez kājas. Ar mani bija vecmāmiņa, viņai viss kārtībā – viņa palīdzēja man uzlikt žņaugu.”

Uzņēmuma “Designed to Live” darbinieks, ukrainis Dāvids Jarmošiks: “Pusotru gadu atpakaļ strādāju šahtā. Sākumā mācījos universitātē, gāju tur praksē, ogļu ieguvē. Darba laikā vajadzēja pārvietot trīs tonnas smagu detaļu, tad arī notika negadījums – detaļa uzkrita uz kājas, kuru amputēja. Domāju uztaisīt protēzi Ukrainā, bet bija problēmas ar dokumentiem, tad sākās karš. Tā viss atlikās.”

Abi jaunieši pārcietuši vairākas operācijas, slimnīcās bijuši nedēļām ilgi. Pēc atveseļošanās iedrošinājumu protēzes izgatavot Latvijā saņēmuši no paziņām. Jarmošiks: “Man piedāvāja braukt uz Latviju – tur būšot labs dakteris. Domāju – braukt uz Latviju vai nē. Nekad nebiju tur bijis, nezināju – maza, nesaprotama valsts. Atbraucu, izveidoju protēzi un gribēju uz Ukrainu. Bija kara otrais mēnesis. Radinieki teica – nebrauc, jo pilsēta ir 10 kilometrus no forntes līnijas. Nebija mierīgi. Paliku Latvijā. Pēc kāda laika piedāvāja šeit strādāt, jo man ir tehniskas, inženiera zināšanas.”

Uzrunātie ukraiņi ir pārliecināti, ka protēzes ir un būs nepieciešamas ļoti daudz cilvēkiem. Ne tikai karavīriem, bet arī civilajiem, piemēram, mīnēto lauku dēļ. Kara sekas būšot redzamas gadiem. Jāpiemin, ka vienas protēzes izmaksas ir no pāris līdz pat desmitiem tūkstošiem eiro.