Šoziem slēpošana Latvijas kalnos ir rets prieks. Vairākās vietās sezona uzsākta vien pirms Ziemassvētkiem. Turklāt nelabvēlīgie laikapstākļi, ar īsiem sniega periodiem un mainīgām temperatūrām, būtiski apgrūtina slēpošanas trašu uzturēšanu. Slēpošanas bāzes cenšas laikapstākļiem pielāgoties un izmantot katru sala dienu, taču nācies trases arī īslaicīgi slēgt.
Lai arī šajā ziemā noturīgs sals vēl nav bijis, slēpošanas trases savu darbību turpina, kamēr vien var. Par spīti tam, ka gaisa temperatūra pēdējās dienas svārstījusies vien ap nulli, Žagarkalnā Cēsu novadā šobrīd atvērtas 4 trases. To izdevies paveikt, pateicoties salam nedēļas sākumā.
Māris Zvīnis, slēpošanas centra “Žagarkalns” direktors: “Pēdējā laikā mēs redzam, ka atkušanas periods ir lielāks par sala periodiem. Salu periods ir tāds epizodisks, bet mēs arī izmantojam katru minūti, katru stundu. Kad ir iespēja ražot sniegt, mēs to darām.”
Māris Zvīnis atklāj, ka gadumijā nācās arī uz dažām dienām trasi slēgt. Lai periodos, kad sals tomēr pārādās, pēc iespējas ātrāk saražotu trasēs sniegu, te investē sniega ražošanas tehnoloģijās.
Šīs nedēļas vidū, kamēr sniegs vēl nav nokusis, uz Žgarkalnu ieradušies vairāki slēpotgribētāji, kuri arī izmanto gandrīz katru iespēju, kad trase ir atvērta. Tā, piemēram, Rihards no Priekuļiem atklāj, ka šonedēļ bijis katru dienu. “Maksimāli, tik cik var atbraukt, jo jāizmanto viss laiks, kas ir – kā uzsnieg, tā jābrauc. Mēs uzreiz arī braucām, 15:00 atveras trase, esam klāt.”
Savukārt Kristians, kurš ieradies slēpot no Siguldas, šoziem pabijis dažādās slēpošanas trasēs. “Gribas atkal to prieku sajust, ka var beidzot pabraukāt. – Un šoziem sanācis daudz vai maz to darīt? – ļoti maz īstenībā. Biju citā trasē, tur pilnīgi citādāk izskatās, bez tā biezā sniega, kas tur ir.”
Madonas novada Gaiziņkalnā, savukārt, šogad sanācis atvērt vien centrālo trasi “Lielais Golgāts”, taču arī tas bijis ar pārtraukumiem.
Juris Stradiņš, atpūtas kompleksa “Gaiziņš” vadītājs: “Citas trases nav sanācis palaist. Nemaz nerunājot par kamertrasi bērniem, par distanču trasi, kas mums ir divu kilometru aplis. Tur ir vajadzīgs stipri noturīgāks sals, ziemai kā ziemai jābūt. Šobrīd visas pūles ir pieliktas centrālajam, lielākajam kalnam” Lielais Golgāts”. To mēs arī kopjam, saudzējam un ar to arī strādājam.”
Juris Stradiņš gan atklāj, cilvēki ir saprotoši un arī interese slēpotgribētājiem joprojām ir liela. Bet ņemot vērā, cik daudz resursu ir jāiegulda, lai pie siltākiem laikapstākļiem sniegu vienīgajā trasē saglabātu, peļņa šoziem vēl īsti nav bijusi. Te cer, ka vismaz martā būs iespēja strādāt pilnvērtīgi, jo tas parasti ir laiks, kad kalnā ir novērojami kārtīgi ziemas apstākļi.
Savukārt atpūtas kompleksā “Zviedru cepure” Tukuma novadā jau vairākus gadus neizdodas atvērt slēpošanas trases vispār.
Edvīns Balodis, atpūtas bāzes “Zviedru Cepure” īpašnieks: “Ja mēs skatāmies agrāk, kad ziema iestājās, zeme sasala, sniga sniegs, un tie apstākļi bija normāli, tad tagad ir pavisam savādāk. Zeme nedabū sasalt. Uzsnieg sniegs, kaut kādi mīnusi ir, bet tas nozīmē, ka tā visa sniega masa ir jāsaražo mākslīgi. Līdz ar to, tie izdevumi, kas ir saistīti ar elektrību un visu pārējo, ir pieauguši tik daudz, ka mēs būtībā domāt par kaut kādu peļņu un normālu strādāšanu nevaram.”
Edvīns Balodis stāsta, ka slēpošanas trašu darbību ziemā varēs atsākt vien tad, ja kāda no nākamajām ziemām iesāksies ar salu un sniegu, un būs prognozes, ka ziemīgie laikapstākļi būs noturīgāki.
