“Kad mēs mostamies”. Valmieras teātrī izrāde par dzīves un nāves attiecībām

Šovakar Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvo 100. sezonas pēdējais jauniestudējums “Kad mēs mostamies”. Tā ir Henrika Ibsena luga Toma Treiņa režijā. Šī ir Ibsena pēdējā luga, kurā autors ietvēris vēstījumu par dzīves un nāves attiecībām. 

Ibsena pēdējās lugas pilns nosaukums ir “Kad mēs, mirušie, mostamies”. Šī darba centrā ir tēlnieks Arnolds, kurš radījis savas dzīves izcilāko darbu, taču zaudējis iedvesmu, lai turpinātu strādāt tikpat izcili. Tēlnieka lomā iejūtas aktieris Rihards Rudāks. Viņš stāsta, ka šis Ibsena darbs ietver visdažādākos simbolus, kurus katrs var tulkot pēc savas izpratnes. “Galvenais jau tas, ka viņš savus varoņus pēdējā perioda lugās vienmēr sūta augšā kalnā. Kalns katram nozīmē kaut ko citu. Ibsenam tā ir attīrīšanās, apskaidrības ceļš,” saka Valmieras teātra aktieris Rihards Rudāks.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis kalnu uz skatuves ir radījis no neiesāktiem mākslas darbiem. Šajā kalnā savijas jautājums, kurš no lugas varoņiem patiesībā ir dzīvs, bet kurš – miris. Aktrise Ieva Puķe stāsta, ka viņas atveidotā varone, tēlnieka sieva Maija, šajā kalnā piedzīvo atmošanos un atdzimšanu. “Kā jau visas tās brīnišķīgās klasikas lugas runā par lielām svarīgām lietām, un man šķiet, ka šeit tas ir par dzīvi, par nāvi, par to, kas kuram ir dzīve, kas kuram ir nāve. Jo mēs īsti nezinām, vai esam dzīvi, vai pašlaik miruši.”

Savukārt Rihards Rudāks vēl piebilst, ka, viņaprāt, šī luga vēsta arī par jaunību. “Jaunībā ir spēks, varēšana, ir gribēšana, meklēšana, trauksme, skriešana, iešana, arī tiek lielākās kļūdas sadarītas, kuras, gadiem ritot, arī jāvērtē, jāizpērk visas tās vainas, kas sadarītas jaunībā.”

Izrādes režisors Toms Treinis stāsta, ka darbs pie iestudējuma aizritējis nemitīgos meklējumos, teju līdzpat pēdējam mēginājumam izdevies atklāt aizvien ko jaunu. Taču lugu caurstrāvo tēma vai mākslas vārdā drīkst upurēt un nodalināt. “Tas šeit ir centrālais vadmotīvs šeit, jo mākslinieki reizēm ir ļoti nežēlīgi cilvēki, īpaši šajā gadījumā, tad ir jautājums, kur ir tā robeža, kad ir dzīve un kad māksla, un kā šīs lietas savā starpā cīnās.” 

Režisors uzskata, ka šajā darbā aizvien ir kāda neatklāta mīkla, kādi jautājumi, uz kuriem atbildes jāmeklē skatītājiem pašiem. 


Foto: Mārtiņš Vilkārsis