Arvien vairāk pieaug cilvēku pieprasījums pēc bioloģiski audzētām olām. Jaunieviņu saimniecībā bioloģiskā vistu audzēšana kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu jau vairāk nekā desmit gadu garumā. Saimnieki uzsver, ka galvenā prioritāte ir nodrošināt vistām dabiskus apstākļus, kas ietver brīvu kustību un augstvērtīgu, bioloģisku barību. Devāmies uz Jaunieviņu saimniecību, lai noskaidrotu, kas ir svarīgākais bioloģisko vistu uzturēšanā.
Jaunieviņu saimniecībā, kā jau visās lauku sētās, vistas bijušas visu laiku. Tomēr pēdējos 12 gadus saimnieki Uldis un Ineta vairāk pievērsušies vistkopībai. Saimniecība vistas audzē bioloģiski, arī piedāvā iegādāties bioloģiski audzēto vistu dētās olas.
Ineta Rudzīte: “Mums tiek atvesti diennakti veci no Čehijas. Tiek baroti ar bioloģiskas izcelsmes barību – speciāli cāļiem. Tad lēnām pāriet uz jaunputnu bioloģisko barību. Kad dējējvistas ir pieaugušas, tad jau gatavojam paši savu barību no iepirktām bioloģiskām izejvielām. Tas ir no zināmiem saimniekiem ar sertifikātu, visas izcelsmes graudu audits. Tie ir kvieši, mieži, mazliet auzas, griķi. Un bioloģiskas minerālu piedevas. Un premikss, ko sauc par premikssu, vienkāršiem vārdiem sakot. Tad maisījums, graudi, dārzeņi un brīva turēšana”
Šobrīd saimniecībā ir 350 dējējvistas dažādos vecumos. Vēl ir arī 200 jaunputni divu mēnešu vecumā, kas lēnām nomainīs dažas no vecākām vistām. Lielās vistkopības saimniecībās parasti vistu daudzums ir tuvu trīs tūkstošiem, lai nodrošinātu olu daudzumu, ko piedāvāt tirgotājiem vai tirgot pašiem. Tāpēc paši saimnieki atzīst, ka viņu saimniecība vēl skaitās maza. Ineta Rudzīte: “Šobrīd ar šādu vistu baru mums pietiek – pietiek pabarot vistas, pietiek nopirkt cāļus. Bet šāds dējvistu daudzums nepietiek lielai attīstībai. Uzbūvēt lielu fermu, modernu, ar lielāku vistu daudzumu. Šobrīd nepietiek ar tādu vistu daudzumu. Tā ir maza saimniecība lielai attīstībai. Lai varētu attīstīties, tad ir jāpiesaista kādi resursi no malas vai jāņem kredīts.”
Lielākie vistu ienaidnieki ir vanagi un lapsas. Nožogotajā teritorijā atrodas vairāki krūmi, kā arī šķēršļi, kas neļauj vanagam viegli piekļūt pie vistām. Saimnieki arī norāda, ka sēta ir speciāli nenostiepta, lai pa to nevarētu uzrāpties kāds plēsējs, piemēram, lapsa.
Bioloģiskajā saimniecībā arī stingri jāievēro Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) labturības prasības. Putnu gripas laikā tiek doti norādījumi par to, vai vistas drīkst laist ārā, tomēr pēdējos gados galvenais ierobežojums ir turēt vistas plašā nožogotā teritorijā. Ineta Rudzīte: “Ja ir PVD noteicis konkrētu pavasarī laiku vai datumu, vai periodu, tad nedrīkst laist ārā, tad – jā, jātur ir iekšā, bet pēdējie gadi ir jābūt žogam, tā kā jūs redzat, tad var vistas arī staigāt brīvi. Tādi bija pēdējie divi gadi, pēdējie divi gadi, varbūt pat trīs gadi…”
Neraugoties uz augstajiem bioloģiskajiem standartiem, reizēm rodas nepieciešamība ārstēt dzīvniekus vetārsta uzraudzībā. Taču šajā periodā dētās olas netiek tirgotas. Tas nodrošina, ka gala produkts vienmēr ir drošs un kvalitatīvs. Rudzīte: “Es nepārspīlēšu un neteikšu, ka nekad nekas nenotiek. Tas ir dzīvnieks, bet arī bioloģiskajā lauksaimniecībā drīkst ārstēt dzīvniekus. Tas nav aizliegts. Vetārsta uzraudzībā tas ir noticis. Izraksta zāles konkrētā datumā, konkrētā laikā. Un konkrētā periodā tu dod. Tad olas noteikti, dodot zāles, nevar tirgot un ēst, bet tas ir atļauts. Tad arī vetārsts izvērtēs. Un arī paši ekonomiski izdevīgi. Protams, vienai vistai kaut kas notiek, tu jūti, ka viņa pagalam, tad izvērtē, kāds viņai liktenis šodien. Vienu vistu, jo, protams, neārstēs.”
Arvien vairāk cilvēku novērtē bioloģiski ražotas olas, bet saimnieki atzīst, ka pirms 10 gadiem bioloģiskā olu ražošana bijusi daudz populārāka. Laika gaitā daudzi mazie uzņēmēji ir pārtraukuši savu darbību, taču pieprasījums pēc kvalitatīvām bioloģiskām olām ir saglabājies augsts.
Foto: Freepik; ilustratīvs