Anna Zankovska jeb Katō ir dziedātāja, vokālā pedagoģe, dziesmu autore, TV raidījumu vadītāja, kā arī radio personība. Bet nu par visu pēc kārtas. “Man ir diezgan padaudz darbiņa. Strādāju visur kur. Vienā darbiņā tikko tikāmies, vienā no manām darbavietām. Tas ir EHR latviešu hiti. Savukārt vēl – no šī gada rudens – šīs sezonas ir pievienojies vēl viens raidījums ar nosaukumu “Gudrs vēl gudrāks”. Esmu pirmā sieviete 12 gadu laikā, kura ir tikusi pie raidījuma vadīšanas. Nekur neizpaliek pedagoģiskie pienākumi. Apmācu jaunos dziedāt gribētājus. Rakstu pati savu mūziku.”
Kādreiz dziedātājas tēvs ir bijis skolas direktors. Viņa norāda, ka viedoklis par to bijis gandrīz visiem. “Tagad tas liekas, respektīvi neraisa nekādu sajūtu. Bet, kādreiz savs viedoklis bija gan skolotājiem, gan skolotājiem, klasesbiedriem, skolas biedriem. Nav nekāda medusmaize, bet tas nekas. Tā ir interesanta pieredze. Es vispār biju tāds, manuprāt, diezgan jocīgs jaunietis, droši vien jocīgs bērns, ar frīkainām iezīmēm. Esmu vienīgais bērns ģimenē. Bērnību lielākoties pavadīju pieaugušu cilvēku sabiedrībā, kas pārējiem maniem vienaudžiem likās jocīgi. Citiem ir māsas, brāļi, utt. Tas domāšanas veids drusku citāds. Tāpēc, nu, jā, es tāda dīvaina biju, es pieļauju. Nebija tā, ka visi baigi gribēja ar mani draudzēties.”
Ja runājam par vienu no Annas pedagoģiskajiem pienākumiem, kas saistās ar jauno dziedāt gribētāju apmācību, viņa atzīst, ka bērni labprāt vēlas apgūt dziedātprasmi. Viņasprāt, tā ir pozītīva lieta. “Bērni ļoti grib dziedāt. Es par to arī priecājos. Es uzskatu, ka visi var iemācīties dziedāt, ja vien ļotiļotiļoti gribas. Arī tas, kuram lācis ir uzkāpis uz ausīm. Es pieņemu, ka var iemācīties dziedāt. Tikai jāatceras, ka dziedāšana, protams, to var uzskatīt kā hobiju, vienkārši uzdziedāt savam priekam, tad ir vienalga, kā tu tur dziedi. Bet, ja tiešām gribi apgūt šo prasmi, tas ir milzīgs darbs.”
Savukārt, ja runājam par dziesmu radīšanu, Anna atzīst, ka šeit viņu var iedvesmot dažādas lietas. “Runājot par dziesmu idejām, mani iedvesmo jebkas. Vai tas ir kaut kas , ko es esmu dzirdējusi, ko kāds kādam cilvēkam saka, respektīvi kāda frāze. Tas var būt kāds seriāls, seriāla sērija vai kāda filma. Kaut kas tāds. Piemēram, mani ļoti iedvesmoja “Soprano”, kuram ir tapusi viena kopmpozīcija, kura nav vēl izdota. Pārējais jau viss, tās dziesmas ir vārdu spēle, iespējams vēlies izmēģināt citu ritmu, kāds līdz šim nav bijis, ritmiskais zīmējums. Varbūt, vēlies kaut kā citādāk rakstīt. tu vari rakstīt dziesmu, bez dziesmu rakstīšanas zināsānām, bet tad Tu to vari darīt ar jau zināšanām, mērķi, kā tu to visu vēlies. Man ļoti patīk spēlēties ar vārdiem. Man patīk meklēt interesantus risinājumus, kā varipateikt kaut ko vēl citādāk, lai nebūtu super tieši. Man ārkārtīgi saista šī te spēlīte. Es to uztveru kā spēlīti. ”
Loģiski, braukājot pa Latviju, sniedzot koncertus sanāk apbraukāt un pabūt dažādās vietās. Tomēr arī ikdienā, piedaloties ceļu satiksmē, Annas maršruti ir daudzveidīgi un dažādi.
“Šobrīd es esmu iesaistījusies tādā apvienībā, kuru sauc “skolas soma.” Ar to ceļoju pa Latviju, viena pati, savā mašīnā, apbraukāju skolas, stāstu bērniem par modi un mūziku. Tā es nonāku visādās Latvijas vietās. Mans ikdienas maršruts ir mājas- tad, ļoti iespējams radio, kur mēs satikāmies. Tad es dodos uz savu studijas telpu, kas ir Bruņinieku ielā. Tad es, visticamāk, vai nu dodos mājās, man pa dienām ir sadalīts. Tad es braucu mājās no studijas, vai nu arī es dodos uz teiku, kur strādāju vokālajā studijā “Rasa”. Tad es dodos mājās. Bet es teiktu, ka mans grafiks ir ārkārtīgi mainīgs. Man varbūt jābūt kaut kādos mēģinājumos. Man sanāk daudz darbu paŗcelt, menedžēt dažādīgi, lai es varētu nokļūt visās vietās, kur man jānokļūst. Katrā ziņā garlaicīgs šis maršruts pavisam noteikti nav. ”
Dziedātāja atzīst, ka reiz, dodoties uz kādu no koncertiem, ceļā gan ir sanācis piedzīvot situāciju, kad viņas vadītā automašīna ir ietriekusies priekšā stāvošajā transportlīdzeklī. Par laimi, viss beidzās bez nopietnām sekām. “Es braucu ar mašīnu. Un, starp citu, braucu uz vienu no koncertiem, kas bija saistībā ar skolas somu, man bija laikā jāpaspēj. Neatceros, uz kurieni braucu. Bet biju ļoti nefokusējusies, krustojumā man vajadzēja griezties pa labi. Es paskatījos pa kreisi, ka neviena mašīna nenāk, bet man priekšā stāvēja mašīna. Es iedevu gāzi grīdā, ietriecos priekšā stāvošajā mašīnā. Es to neesmu aizmirsusi. Man bija slikta diena. Bet nu jā, tā notiek. Tas ir pilnīgi neuzmanības dēļ. Bet neviens necieta tik ļoti, lai būtu kaut kas traks. Nedaudz apskādējām mašīnas, tas arī viss. ”
Anna pastāsta arī par kādu koncertu Āgenskalna tirgū, kurā ne viss notika, kā bija plānots. “Bija Āgenskalna tirgū koncerts. Āgenskalna tirgum apkārt ir dzīvojamās mājas. Itkā tur viss bija saskaņots, viss bija super labi, koncerts nebija vēlu, tas bija ārā. Viss itkā bija forši. Bet z cilvēkam ar ausīm ir tā kā ir. Kādam liekas super skaļi, kādam vajag vēl skaļāk. Cilvēki ir dažādi, utt. Es dziedu, pēkšņi es redzu, ka manā virzienā dodas kāds kungs. Viņš ir neapmierināts. Es dziedu dziesmu – vai nu tā bija dziesma “Ej ratā”, vai dziesma “A.T.Š.U.J.I.E.S.” Laikam tā bija tā. Es dziedu to dziesmu, viņš nāk un nāk man virsū, grib man uzbrukt. Sāka tur iesaistīties vēl kaut kādi cilvēki, bet es turpinu dziedāt, paņem līdzi arī savas mēbeles.Vviņš metās virsū, šķiet, skaņotājam. Skaņotājs viņu mēģina apturēt. Tad viņš metas virsū blakus mūziķim, kas atrodas blakus, tad viņš nāk virsū man. Es ar to mikrofonu mēģināju izvairīties. Man tas mikrofons izšļūk no vada. Tad es ar saviem manevriem paņemu mikrofonu vadu iespraužu atpakaļ. Man ir mācīts, ka nevar pārstāt dziedāt. Tu esi mākslinieks, jāiet līdz galam, ko es arī darīju.”
Skaidrs ir tas, ka kaut kad cilvēkam ir nepieciešams arī atpūsties. Varianti, kā to izdarīt ir dažādi. Anna stāsta, ka viņai, labprāt, patīk būt mājās. “Man patīk dedzināt vīraku. Man patīk tīrīt māju. Tā es relksējos. Man patīk sakopt vidi ap sevi. Bet es esmu novērojusi to, ka pilnībā atpūsties es varu tikai izbraucot no valsts. Man patīk baudīt mākslu, izstādes. Man patīk garšīgi paēst. Man patīk pagaršot kaut ko jaunu, aiziet uz dīvainām vietām paēst. Laikam kaut kā tā. Man šķiet, ka es nespēju Latvijā īsti relaksēties. Protams, man patīk aizbraukt uz lauku mājāsm, kuras ir Skrundā. Tās man ir ļoti, ļoti mīļas. Tur ir kluss un mierīgs. Arī tur es relaksējos, bet skaidrs, ka tūlīt pat var ielekt atkal darbā. Kad aizbrauc uz ārzemēm, tu nevari to izdarīt. Man patīk laiku pavadīt ar draugiem, bet es neesmu tāda baigā ballīšu cienītāja. Laikam profesija, kurā ikdienā saskaries ar daud cilvēkiem, liek novērtēt laiku, kas ir vienkārši mājās. Kad nav nekur jāiet, kad vari darīt kaut ko pats sev. Vai nu vienkārši gulēt un tupi skatīties TV, vai spēlēt videospēles. Laikam tas ir tas. Man patīk ballītes, bet man patīk ballītes mājas ietvaros. Tādā šaurā draugu lokā. Man ir šaurs draugu loks. Vai nu tie ir tuvķie draugi, vai kolēģi. No kolēģiem par draugiem, no draugiem par kolēģiem, tas viss mijiedarbojas. Es izvēlos šādas ballītes, kur tu vari būt pats, tev nav jāpucējas un jāiet. Es piektdienas vakaros neizeju no mājas, mani tas nesaista.”
“Sāksim no sava miera. Dosim mieru arī citiem. Lai arī cik grūti tas reizēm ir. Vēl, kas man šķiet ārkārtīgi svarīgi – iepriecināsim sevi ar mazām domām, labām. Iepriecināsim citus ar kaut ko labu. Tikpat labi, nejauši izteikts kompliments var uzlabot kādam dienu. iespējams viņš nav dzirdējis nevienu komplimentu ilgstoši. Piezvanīsim biežāk vecākiem, vecvecākiem. Sāksim ar sevi. Man šķiet, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Sāksim ar mieru. Un apēdīsim kaut ko garšīgu. Arī tā var sevi iepriecināt.”