Kroņu vannas kā piemiņas zīme ir savdabīga kapu tradīcija, kas mūsdienās vairs netiek praktizēta. Šādu rotājumu izvēlējās turīgi ļaudis, un iecienīti šie kroņi bija arī, pateicoties to ilgmūžībai. Savulaik Latvijā tās bija ļoti izplatītas – šobrīd, ja kapos tās redzamas, tad nereti vien to atliekas vai vannas sliktā stāvoklī. Taču šobrīd Talsu novadā Ģipkas draudzei izdevies restaurēt kroņa vannu, kas tika atrasta baznīcas pakājē esošajā kapsētā.
Dievkalpojums Ģipkā šoreiz neierastāks. Mācītājs Didzis Olte atvadās no savas draudzes. Viņš priecīgs par aptuveni trim gadiem, kas pavadīti kopā ar tādiem Dieva cilvēkiem, kas spēj paveikt lielas lietas. Šoreiz Valdis Rande ar meitu īstenojuši projektu, kas pirmajiem Latvijā ļāvis atjaunot kroņa vannu. “Šī ir ļoti liela kultūrvēsturiska vanna, ko var atstāt jaunākām paaudzēm. Kad cilvēkiem pasaka “kapu vanna”, viņi brīnās – kas tas tāds vispār ir?!”
Agrāk kapos lika metāla kroņus. Taču ap 1910. gadu, redzot, ka laika apstākļu, zaru krišanas un citu iemeslu dēļ senākie kroņi paliek arvien sliktākā stāvoklī, meistariem radās ierosme izgatavot kroni, kas ievietots tādā kā futrālī. Tā arī kroņa vanna. “Tas bija savā veidā arī tāds turības simbols, jo ne visi varēja atļauties šīs kroņu vannas. Kādreiz bija vienkārši ziedi vai arī vienkārši nekā nebija, vienkārši nāca cilvēki atvadīties,” saka Didzis Olte, mācītājs.
Divas kroņa vannas ļoti bēdīgā stāvoklī pirms 24 gadiem Valdis Rande atrada kapsētā pie Ģipkas baznīcas. Viņš tās paglabāja šķūnī, līdz pērn Nākotnes Atbalsta fonda konkursā “Latvijas sakrālais mantojums” draudze ieguva 3000 eiro. Rande: “Mēs esam lepni, jo tā ir kapu kultūra. Redzam, kā savus kapus un savus tuviniekus godinājām. Šīs kapu vannas bija populāras, ļoti izteikts bija Kurzemē, Vidzemē. Latgalē praktiski nē. Tad ieinteresējās dāņi, viņi veica pasūtījumus un latvieši importēja šīs vannas arī uz Dāniju.”
Iesvētot atjaunoto vēsturisko vērtību, mācītājs sacīja, ka šī ir skaista liecība tam, ka arī cilvēks aicināts savu dvēseli pušķot tikpat skaisti. Olte: “Es domāju par nākotni — par cerību uz tām lietām, kas šobrīd vēl miglā tītas, tā skaidri neredzam vai tās pat neapzināmies. Bet arvien katra no šīm labajām lietām, kas darītas šeit pie baznīcas, ir kā liecība tam, ka mēs domājam par to, kas ir tālāk. Ne tikai par to, kas paliek nākamām paaudzēm kā liecība, bet arī par mums pašiem — kas notiek tālāk.”
Šī kapu kultūras tradīcija strauji pārtrūka, sākoties Otrajam pasaules karam. Ģipkas baznīcai ir savs muzejs, taču gados cienījamākai paaudzei, kas kroņu vannas atceras vēl no jaunības, tas kāpņu dēļ grūti sasniedzams, tāpēc restaurētajai vannai vietu atradīs tepat baznīcā.