Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pagājuši jau vairāk nekā divarpus gadi. Daudziem ukraiņiem šobrīd Latvija ir pagaidu mājas, daļa arī nolēmuši te palikt. Cenšoties te iedzīvoties, vajadzību ir daudz, tāpēc deviņus mēnešus projektā Vidzemē viņiem bija iespēja gūt atbalstu no līdzcilvēkiem un speciālistiem. Valmierā notika tikšanās, lai pārrunātu, kādas vēl vajadzības nepieciešamas.
Katram Ukrainas iedzīvotājam ir savs stāsts, cik daudz ir atstājuši Ukrainā un cik veiksmīgi izdevies iekārtoties Latvijā. Tā, piemēram, Ņina Poļihenko, karam sākoties, uz Latviju pārvācās ar savu meitu. Jau divus gadus viņa dzīvo kopmītnēs Valmierā. Meita šobrīd strādā, bet pati ir pensijā. Ņina stāsta – kopumā viņai nekā netrūkst, bet tiem, kuri nesen ieradušies Latvijā, gan varētu būt nepieciešams atbalsts, lai iedzīvotos. “Es gribētu teikt, ka tiem cilvēkiem no Ukrainas, kuri te jau kādu laiku dzīvo, piemēram, divus gadus, gadu vai ilgāk, palīdzība nav vajadzīga. Tiem, kas vēl tagad ierodas no Ukrainas, ir nepieciešama palīdzība, ko arī sniedz pašvaldības, iedzīvotāji, un kopumā – viss ir labi. Pašlaik ar mani kopmītnēs dzīvo viena sieviete no Ukrainas, kura tikko ieradās. Bet man personīgi ir viss labi.”
Arī Ksenija Baņikova Latvijā dzīvo jau divarpus gadus – primajā pusgadā gan ar ģimeni apmetusies Rīgā, kur arī jau atradusi pirmo darbu, bet šobrīd dzīvo netālu no Valmieras – Brenguļos. Viņa ir pateicīga, jo kāds saimnieks devis mājvietu savā saimniecībā, par to neprasot naudu. “Es viņam arī palīdzu saimniecībā, bet šobrīd meklēju darbu. Mācos valodu, jāsaka, pamatzināšanas man ir, un es cenšos. Bet mani bērni iet skolā un bērnudārzā. Mēs visi cenšamies iedzīvoties.”
Lai ukraiņiem būtu vieglāk iedzīvoties Latvijā un tikt pāri pārdzīvojumiem par notiekošo savā dzimtenē, projektā “Palīdzības platformas Ukrainas civiliedzīvotājiem Vidzemē” viņiem bija iespēja piedalīties psihoemocionālā atbalsta nodarbībās gan individuāli, gan grupās un kopā ar ģimeni. Pārstāve Danuta Kiopa no biedrības “Ģimenes centrs TuTi”, kas vadīja nodarbības Madonā, Valmierā un Limbažos atklāj, situācijas katram atšķiras, taču šeit viņiem ir iespēja uzklausīt vienam otru un saņemt atbalsta plecu. “Caur to, ka mēs viņus uzklausam, caur to, ka mēs viņus dzirdam, caur to, ka mēs esam blakus arī viņu sāpēs, viņiem blakus tā sajūta, ka viņi šeit ir pieņemti. Kādā nodarbībā bija cilvēki, kas no Latvijas bija aizbraukuši tālāk uz Vāciju. Viņi bija tur bija drusciņ padzīvojuši, jau brauca atpakaļ. Tā arī saka – citiem par mums tur bija vienalga.”
Danuta Kiopa piebilst, lai arī ukraiņi ir atbraukuši uz valsti, kurā ārēji ir miers, bailes un pārdzīvojumi par karu viņu mājās ir klātesoši vienmēr.
Lai apzinātu ukraiņu vajadzības un vēlmes, projekta laikā veikta arī aptauja. Ukraiņi norāda, ka labprāt apgūtu latviešu un angļu valodu, lai ikdienā būtu vieglāk sazināties ar citiem. Minētas vēl arī citas vajadzības. “Ir dažādi projekti, kuros norit gan arī valodu apguve bez maksas, gan arī psihoemocionālais atbalsts, tas ir atkarīgs, kurā reģionā tas notiek, bet viss ir pieejams gan uz vietas, gan tiešsaistē. Tāpat daudziem ir nepieciešama arī medicīniska palīdzība, arī autovadītāju apliecību vajadzētu iegūt. Cerēsim, ka mēs spēsim arī palīdzēt un realizēt šīs vēlmes,” saka projekta “Palīdzības platformas Ukrainas civiliedzīvotājiem Vidzemē” koordinatore Dana Upeniece.
Tāpat arī daudzi atklājuši pārdzīvojumus, ka kara dēļ ir nācies zaudēt visu, ko sasnieguši Ukrainā: karjeru, savu īpašumu, kāds arī draugus vai radus. Taču sarunās ar nodarbību vadītājiem vairāki pauduši, ka ir gatavi būvēt jaunus pamatus zem kājām, tādējādi nodrošinot visu nepieciešamo sev un savai ģimenei Latvijā.
