Lai gan šī brīža ģeopolitiskajā situācijā daudz uzmanības tiek pievērsts Latvijas Austrumu robežas fiziskajai drošībai, joprojām maz apzināta pašu pierobežas iedzīvotāju piederības sajūta un mediju patēriņa paradumi, kas ir īpaši nozīmīgi kopējai robežas stiprināšanai. Latgaliešu kultūras biedrība Aizsardzības ministrijas atbalstītajā projektā “Paskaidroj maņ…” jeb “Paskaidro man…” šobrīd mēģina noskaidrot vietējo pierobežas iedzīvotāju attieksmi pret karu, kā arī noskaidrot, kādas ir būtiskākās problēmas, cilvēkiem dzīvojot pierobežā.
Vieju Rozale, Pokuļu Jurs un Klāvu Tekļa – šādos trīs tēlos iemiesojušies Latgales kultūras biedrības biedri, kuri nedēļas nogalēs ceļo pa Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas pierobežas ciematiem Ludzas un Krāslavas novados, nedaudz humoristiskā manierē cenšoties stāstīt par dezinformāciju, 72 stundu plānu, uzticamiem informācijas avotiem, kā arī noskaidrot vietējo iedzīvotāju piederības sajūtu un apzināt problēmas, kas šo sajūtu ietekmē.
Ilga Šuplinska, “Paskaidroj maņ … ” vadītāja: “ Tys pamata mierkis ir braukt pa pīrūbežu, runuot ar cylvākim, paruodeit, ka jī nav aizmiersti. Tys, kū mes tuoluok darom ar materiālim, mes, pyrmom kuortom, raugom uztaiseit taidu kai probļemu barometru, mes raugom uztaiseit divejis treis reportāžys nu tuos vītys.*
Kristaps Višs, “Paskaidroj maņ … ” dalībnieks: “Pīrūbeža izaverās dauddz smukuok, nakai es beju dūmuojis – vītys, iz kurom mes braucom, izaver skaisti, kulturys nomi i tautys nomi ir sakūpti. Tys ir nu plusim, bet nu minusim – dīmžāl pīrūbežā samazynojās cylvāku skaits. Par kū, par tū, ka nav dorba.”**
Lai gan bezdarbs nav tikai pierobežas problēma, ir būtiski saprast, ka elementāru dzīves pamatvajadzību neesamība noteikti ietekmē gan piederības sajūtu, gan lojalitāti valstij. Šķaunē, kur nupat notikusi tikšanās ar vietējiem, vairs nav ne skolas, ne feldšeru punkta, ne aptiekas.
Inita Začeste, atvaļināta robežsardze: “ Nu dīmžāl pīrūbežā mes jyutamīs taidi biškeņ pastumti maleņā. Byutiskuokuos probļemys ir kai vysur – nav dorba, cylvāki aizbrauc, nu Šķaunī vyrpuor nikuo nav, palyka veikals, i kuļturys noms – ni školys, ni bārnuduorzu.”***
Projekta ideja radusies kā reakcija uz ilgajām diskusijām par informatīvās telpas Latvijā stiprināšanu un mēģinājumiem nepieļaut agresoru kaimiņvalstu, Krievijas un Baltkrievijas, naratīvu nonākšanu mūsu informatīvajā telpā.
Inita Začeste: “ Vyltuotas zinis arī, nikam uzreiz natycu, nikam natycu, vajag puorbaudeit vysmoz trejūs kidūs informācejis leidzekļūs, tod tai kaut kai, īsaklauseit, padūmuot, apdūmuot.”****
Marija Beļska, skolotāja: “Nu katram ir sovys interesis, mes asom vaci ļauds, i es naasmu pret krīvu volūdu un vacajom krīvu filmom, juos tīšom ir izgleituojuošys, bez jebkaida zemteksta, kaidi myusim kaimini, kaidys mums attīceibys ar tim. Kotrs cylvāks ker tū, kū jam gribīs kert, i tū jis i nūker. “*****
Jautāti par drošības sajūtu pierobežā, uz Šķaunes pasākumu sanākušie atbild dažādi – kādam vairs nekur nešķiet droši, kādam arī paša pagalmā sastaptie bēgļi vairs bailes neraisa.
Inita Začeste: “ Drūši pašlaik maņ līkās iz pasaulis nikas navar justīs, bet samārā labi, maņ pateik, te muna dzimtene.”******
Marija Beļska: “ Es pa vosoru dzeivoju, maņ Osyunys pogostā arī ir eipašums i vacuoku munu sāta, es tī dzeivoju vīna poša, nu beja samārā drūši. Vīns taids gadiejums, ka rūbežys puorguojieji īguoja munā pogolmā i prasieja paleidzeibys, nu, es zvanieu rūbežsargim, i tod jī paleidzieja gon maņ, gon jim.” *******
Projekta darbinieki gan uzsver, ka mainīt pierobežas iedzīvotāju paradumus neesot viegli – uz pasākumiem ierodas vien tie, kuriem rūp viņu vide un informatīvā telpa, taču ir cerība sastapt tā sauktos “atslēgas cilvēkus”, kuru viedoklis ir svarīgs vietējai kopienai un caur kuriem aktuālā informācija varētu tikt nodota tālāk.
Ilga Šuplinska: “ Problemys ir gon leidzeigys, gon atškireigys – tys, kas vysur ir kūpeigs, ir tys, ka cylvāki ir prīceigi, ka pi jim atbrauc. “*******
Izglītojošais sarunu cikls jau aizvadīts 5 pierobežas ciemos, atlikuši vēl 10, un 15. decembrī plānots projekta noslēgums Ludzas novada Līdumniekos, kur ar katras apceļotās vietas atslēgas cilvēkiem tiks veikta projekta izvērtēšana.
*Tas pamata mērķis ir braukt pa pierobežu, runāt ar cilvēkiem, parādīt, ka viņi nav aizmirsti. Tas, ko mēs tālāk darām ar materiāliem, mēs mēģinām uztaisīt tādu kā problēmu barometru, kādas divas trīs reportāžas no tās vietas.
**Pierobeža izskatās daudz smukāk, nekā biju domājis – vietas, uz kurām mēs braucam ir skaisti, kultūras nami un tautas namki ir sakopti. Tie būtu plusi, bet no mīnusiem – diemžēl pierobežā samazinās cilvēku skaits. Kādēļ? Jo nav darba.
***Diemžēl pierobežā mēs jūtamies tādi nedaudz pastumti maliņā. Būtiskākās problēmas, kā visur – nav darba, cilvēki aizbrauc, Šķaunē vispār nekā nav, palika veikals un kultūras nams, ne skolas, ne bērnudārza.
****Viltotas ziņas arī, nekam uzreiz neticu, vajag pārbaudīt vismaz trīs kādos informācijas līdzekļos, kaut kā tā, ieklausīties, padomāt, apdomāt.
*****Katram ir savas intereses, mēs esam veci ļaudis, un es neesmu pret krievu valodu un vecajām krievu filmām, tās tiešām ir izglītojošas, bez jebkāda zemteksta, kādi mums ir kaimiņi, kādas mums ir attiecības ar tiem. Katrs cilvēks ķer to, ko viņam gribas ķert, un no arī saķer.
*******Droši pašlaik, man liekas, pasaulē nevar justies neviens, bet te ir samērā labi, man patīk, te ir mana dzimtene.
********Es pa vasaru dzīvoju, man Asūnes pagastā ir īpašums un manu vecāku māja, es tur dzīvoju viena pati, bija samērā droši. Viens tāds gadījums, ka robežas šķērsotāji iegāja manā pagalmā un prasīja palīdzību, nu es zvanīju robežsargiem, un tad viņi palīdzēja gan man, gan viņiem.
*********Problēmas ir gan līdzīgas, gan atšķirīgas – tas, kas visur ir kopīgs, ir tas, ka cilvēki ir priecīgi, ka pie viņiem atbrauc.