Ja viesojaties Lietuvā, Klaipēdā vai Kuršu kāpās, noteikti dodieties sasveicināties ar delfīniem, roņiem, pingvīniem un citiem jūras iemītniekiem. Vēsturiskajā Nērijas fortā esošais Lietuvas Jūras muzejs, akvārijs ar ekspozīcijām par kuģniecības vēsturi – komplekss, kas ļauj iepazīt jūras dabu un vēsturi, – kā arī blakus esošais delfinārijs aicina iepazīt noslēpumaino ūdens pasauli.

Katru gadu šeit viesojas vairāk nekā pusmiljons apmeklētāju no Lietuvas un ārvalstīm. Patīkami, ka viesi no Latvijas veido pat 40% no ārvalstu tūristiem. Tas Lietuvas Jūras muzejam liek būt mūsdienīgam un dinamiskam, strādāt ar progresīvām metodēm un censties panākt harmoniju starp cilvēku un dabu, veidojot kompleksas ekspozīcijas.

Šoreiz iepazīstināsim ar trim ekspozīcijām!

Kuģniecības vēstures ekspozīcija “No spīļarkla līdz stūresratam. Jūrniecība Lietuvā no 1900. līdz 1940. gadam”

Lietuvieši gadsimtiem ilgi ir bijuši zemkopji. Ara zemi, sēja rudzus un audzēja mājlopus. Par jūru viņi zināja tikai no baumām. Tikai retais to bija redzējis savām acīm. Tolaik Lietuva atradās tālu no jūras… pie spīļarkla.

Viss izmainījās 19. gadsimta otrajā pusē. Krievijas caru pārvaldītā Lietuvā nabadzība nospieda lietuviešu plecus, un stāsti par dolāru pāri jūrai vilināja tos, kas vēlējās dzīvot labāk. Tūkstošiem lietuviešu atstāja savas dzimtās mājas un devās uz Ameriku. Ceļojuma laikā viņi redzēja Eiropas lielākās ostas un kuģus. Ceļojot uz Ameriku, izceļotāji izdzīvoja dzīvi jūrā: slimoja ar jūras slimību, ar bailēm gaidīja vētras beigas, bet reizēm kāds arī sagaidīja nāvi Atlantijas okeāna ūdeņos. Tā bija pirmā masveida lietuviešu tikšanās ar jūru. 

Apsverot neatkarīgas Lietuvas ideju, nākamie valsts dibinātāji apzinājās jūras nozīmi. Doktors Jons Šļūps apgalvoja, ka “tautai bez jūras nav nākotnes”, savukārt Antans Smetona jūru uzskatīja par vārtiem uz Rietumu pasauli. Visu uzmanība tika pievērsta Klaipēdai kā reālākajai nākotnes Lietuvas ostas pilsētai. 

Pēc neatkarības pasludināšanas valstij bija jākļūst par jūras valsti. Lai gan Lietuvai vēl nebija savas ostas, ievērojami sabiedriskie darbinieki sāka veidot jūras floti. Pēc savas iniciatīvas viņi nodibināja Lietuvas tvaikoņu sabiedrību. Drīz vien Francijas kontrolētajā Klaipēdā ieradās pirmie jūras kuģi ar Lietuvas trīskrāsu karogu. Tiem tika doti simboliski nosaukumi – “Jūrate” un “Kastītis”. 

Līdz ar Klaipēdas pievienošanu bija jāizveido nacionālā flote. Šim nolūkam trūka kapteiņu, kurus jaunajai valstij nācās izskolot. Pirmie jūrnieki teorētiskos kursus pabeidza Kauņas augstskolā un trīs gadu praksi izgāja uz somu buru kuģiem “Archibald Russel” un “Olivebank”. Tā izauga neatkarīgās Lietuvas pirmā kapteiņu paaudze.

Vēlāk, kad Lietuvā vairs nebija iespēju pienācīgi sagatavot jūrniekus, studenti pēc valsts stipendiju saņemšanas devās mācīties uz ārzemēm. Topošie jūrnieki studēja jūrskolās Latvijā, Somijā, Beļģijā un citās valstīs. Viņi stažējās uz tvaikoņiem un buru kuģiem dažādās valstīs, dažkārt apceļojot pat visu pasauli. 

Tirdzniecības floti izveidoja lielās valsts sabiedrības “Maistas”, “Pienocentras” un “Lietūkis”. Tās iegādājās pirmos kravas kuģus, 1936. gadā nodibināja “Lietuvas Baltijas Lloyd” un sāka eksportēt cūkgaļu, graudus un sviestu no Lietuvas uz Rietumeiropu. Dažu gadu laikā “Lloyd” flote izauga līdz 8 kuģiem. Līdz 1940. gadam Baltijas ūdeņos bija sastopami kuģi ar Lietuvas pilsētu nosaukumiem. Tajos plīvoja trīskrāsu karogs, un pie stūresrata bija lietuviešu kapteiņi, kas cēlušies no zemkopjiem.

Ekspozīcija “No spīļarkla līdz stūresratam. Jūrniecība Lietuvā no 1900. līdz 1940. gadam” stāsta par Lietuvas jūrniecības pirmsākumiem, lietuviešu zemnieka ceļu no spīļarkla līdz ostai un kuģiem. Vienlaikus tā atspoguļo Lietuvas valsts rašanās un attīstības vēsturi. 

Ekspozīcija “Jūras katastrofas un Lietuva” 

Kopš seniem laikiem, kad jūrā devās ar vienkāršām laivām, līdz pat mūsdienām, kad ūdeņus šķērso moderni kuģi ar dažādām tehnoloģijām, cilvēki, dodoties jūrā, vienmēr riskē. Līdz ar tehnoloģisko progresu jūras katastrofu skaits ir samazinājies, taču tās nav izzudušas. Gar Klaipēdas krastiem jūras dibenā guļ vairāki buru kuģi, kurus iznīcinājušas vētras un kuri paņēmuši sev līdzi dažādu tautību kuģu apkalpju dzīvības. Ne visi Lietuvas jūrnieki atgriežas mājās.

Pēdējā nopietnākā katastrofa, kas piemeklēja lietuviešu apkalpi, notika šī gadsimta sākumā, 2000. gadā uz dienvidrietumiem no Akapulko. Refrižerators “Linkuva”, kas devās no Dienvidkorejas ostas Busanas, nonāca spēcīgās viesuļvētras “Carlotta” epicentrā, vēja ātrums tobrīd pārsniedza 60–80 m/s. 

Ekspozīcija “Jūras katastrofas un Lietuva” stāsta par to, ka jūru nevar kontrolēt, tāpēc jāzina, kā dzīvot tajā un līdzās tai.

Ekspozīcija “Fragmenti no jūras dzīlēm”

Baltijas jūras dibenā ir daudz nogrimušu buru kuģu atlūzu. Nav brīnums, ka pēc katras vētras viļņi izskalo kuģa bortu paliekas, uz kuģa izmantoto tauvu un trošu detaļas, kā arī kuģa sadzīves priekšmetus. Lielāki priekšmeti nokļūst zvejnieku tīklos un tā no jūras dibena nonāk muzejā. Šeit aplūkojama 19. gadsimta vinča, kas atrasta Baltijas jūrā 1986. gadā, ezelhofts un vienkocis.

Vinča ir horizontāla ierīce, ko izmanto uz kuģa, lai nolaistu un paceltu enkuru. Buru kuģos ceļot enkuru ar rokām, vinčas vārpsta tika griezta, pārmaiņus ievietojot izturīgus mietus vinčas vārpstā esošajos caurumos un pagriežot ar tiem vārpstu. Tādā veidā uz tās tinas enkura ķēde vai virve. Tādējādi vairāki uz klāja strādājošie jūrnieki lika kuģim virzīties enkura virzienā, kamēr kuģis atdūrās virs sava enkura un to varēja pacelt uz kuģa. Baltijas jūra izmet ne vienu vien kuģa vraka palieku. Šajos fragmentos tuvāk aplūkojiet kuģa konstrukcijas un to daļas.

Ezelhofts

Ezelhofts ir koka savienojums, ko izmanto buru kuģa mastu daļu stiprināšanai. Holandiešu, franču un vācu buru kuģos tika izmantoti četrstūraini ezelhofti ar noapaļotu augšējo daļu. Angļu tipa ezelhofti bija taisnstūra formā. Zvejnieku tīklos bija nonācis masīvs ozolkoka ezelhofts, kas bija liecinieks vēl vienai kuģa avārijai Baltijas jūrā. Šeit apskatāms 19.–20. gadsimta sākuma angļu tipa ezelhofts, kas 1986. gadā tika izcelts no Baltijas jūras. Ar šādām detaļām tika “pagarināti” koka buru kuģu masti, uzmaucot ezelhoftu uz galvenā masta augšējā gala un ievietojot pagarinājuma daļu blakus esošajā apaļajā atverē.

Plateļu ezera vienkocis

Līdz 20. gadsimta vidum Lietuvas iekšējos ūdeņos tika izmantotas no koku stumbriem izgrebtas laivas – vienkoči. Lietuvas Jūras muzejā ir apskatāms īpašs, ļoti labi saglabājies vienkocis, kas 16. gadsimtā izgrebts no masīva ozola stumbra. Klaipēdas Universitātes zemūdens arheoloģiskās ekspedīcijas dalībnieki to izvilka no Plateļu ezera desmit metru dziļumā. Lai novērstu tā bojāšanos, no ūdens izvilktais vienkocis vēl četrus gadus tika konservēts speciālā šķidrumā.

Līdz šim Plateļu ezerā ir atrasti vairāki vienkoči, un tie visi ir unikāli – garāki nekā līdzšinējie ezeros izmantotie vienkoči, dekoratīvāki vai ar īpašu formu. Parasti ezeros izmantotie vienkoči bija trīs vai četrus metrus gari, bet Plateļu ezerā atrastie pārsniedz pat piecus metrus. Domājams, ka šo vienkoču īpatnējā forma bija saistīta ar to, ka tie nepiederēja parastiem zvejniekiem, bet gan pils vai muižas iedzīvotājiem. Šo minējumu apstiprina arī to atrašanas vieta – tie atrasti starp Šventorkalna pussalu un Pils salu. Uz salas atradās pils, kas savulaik piederēja Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda Augusta un viņa mātes Bonas Sforcas karaliskajai ģimenei. Tajā pašā laikā pussalā atradās muiža, baznīca un netālu arī pirmā Plateļu apmetne.

Masīvos un diezgan smagos vienkočus lietuvieši izgatavoja no dažāda veida koksnes. To izgatavošana bija diezgan sarežģīta un varēja ilgt līdz pat mēnesim. Vienkoči tika izmantoti gan kā satiksmes, gan transporta līdzeklis, taču salīdzinājumā ar laivām tie bija mazāk stabili un grūtāk vadāmi.

Pasaulē senākais vienkocis atrasts ne pārāk tālu no Klaipēdas – Nīderlandē, un tiek uzskatīts, ka tas ir izgatavots pirms 8000 tūkstošiem gadu.

Vairāk informācijas: www.muziejus.lt