Kad tuvojas Līgo svētki, jūs arī izjūtat trauksmi un neviļus uzdodat sev jautājumus – kur svinēt, kā svinēt, kā lai “noķer” to Līgo sajūtu? Es arī! Aveicināti klubiņā!
Šķiet, ka iztēlē Līgo vai Jāņi ir tādi maģiski svētki – ar tautastērpiem, Jāņu zālēm, ar pašbrūvēta alus muciņu, kuru omulīgs Jāņu tēvs ceļ ārā no pagraba, smaidīga Jāņu māte baltā priekšautā nes savu sieto sieru. Šis viss notiek tipiska izskata latviešu viensētā, kur sabraukusi visa ģimene, bērni skraida, laiks ir silts. Vēlāk visi sēž ap galdu, ēd sarūpētos ēdienus, tad tiek iekurināts lielais Jāņu ugunskurs. Krusttēvs ir paņēmis ģitāru, un tiek dziedātas dziesmas. Neviens nav pārmērīgi lietojis dzērienus, ugunskuram lēkt pāri var droši. Tiek izpildītas dažādas Līgo nakts tradīcijas, visiem ir jautri, un tā kopīgi tiek sagaidīti pirmie saules stari. Ir tāda piepildīta kopības sajūta. Tāda, lūk, ir mana Līgo svētku vīzija, kas radusies manā iztēlē kopš bērnības. Kādēļ šāda? Es teiktu, ka tas varētu būt iespaidu maisījums, kurā saplūdis kopā grāmatās lasītais, skolā mācītais, tad vēl reklāmu iespaids no radio un TV, un vispār arī liels nopelns ir filmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.
Lūk, šādus Līgo es nekad neesmu piedzīvojis, un vienmēr ir šķitis, ka tā ir tikai citiem. Un es ticu, ka ir, un tas ir forši. Mana realitāte bērnībā bija brauciens pie vecvecākiem, kas tika pavadīts ar kādu kašķi starp vecākiem un stresu par galda klāšanu. Vēlāk pieaugušie ēda un baudīja dzērienus, savukārt bērni varēja neiet laikā gulēt un darīt blēņas. Vienīgais, kas atšķīra parastu braucienu uz laukiem no Līgo brauciena, – galds tika klāts garāžā, nevis mājā. Vēlāk, kad vairs nebija obligāti jābrauc uz laukiem, es arī centos atrast labāko piedāvājumu svinībām, kas arī parasti beigās izskatījās kā ciemošanās pie draugiem. Un tad es sapratu, ka nevar iegūt perfektos Līgo, ja ģimenē nav saknes šādām tradīcijām. Tās nevar rasties pašas no sevis, paliek vienīgi līksmās Līgo reklāmās.
Šo sapratis, es ņēmu visu savās rokās, pagriezu Līgo svētkus, kādus es to vēlos. Pirmkārt, man tās ir papildu brīvdienas, otrkārt, man ļoti patīk svētki, un es tiem parasti gatavojos. Piemēram, lai viss neizskatītos kā vienkāršs brauciens ciemos, es mudinu pārējos paspert ekstra soli un pagatavoties vairāk – ejam Līgo dienas pārgājienā, gatavojam spēles, ar kurām aizpildīt laiku. Veikalu akcijas es izmantoju, lai pagatavotu ko garšīgu, bet kam ikdienā laiks nesanāk. Ir bijuši daži gadi, kad ar sievu līgojam divatā – aizbraucam pie jūras, no zvejniekiem nopērkam zivis un Līgo nakti pavadām, sēžot smiltīs un pļāpājot. Ir arī bijuši gadi, kad mans noskaņojums ir uzrīkot skaļu ballīti – ar telti pļavas vidū, tiešām skaļu mūziku un dejām līdz rītam.
Ar šo visu es vēlos teikt, ka svētku brīvdienas katrs drīkst izmantot, kā vēlas. Daži teiks, nu jā, bet kā tad tu nebrauksi pie vectēva, viņš jau gaida… Jā, gaida, bet pie viņa var arī aizbraukt pa dienu, jo, visticamāk, vectēvs ir gados, un viņam miegs nāk jau pēc ReTV Ziņām. Mana un, iespējams, arī tava ikdiena sastāv no miljons mikromenedžmeta lietām, no kurām vajag atelpu. Pajautā sev – kā es vēlos pavadīt šīs brīvdienas, godīgi arī atbildēt un piepildīt savu vēlmi. Necenties “izspiest” no šiem svētkiem tradīcijas, kuras nav iedibinātas, jo tā liek justies TV reklāma, un beigt justies slikti, ka nesvini Līgo milzu kompānijā ar dziedošo krusttēvu, omulīgo Jāņu tēvu un māti. Ja gribas, saleciet mašīnā ar bērniem, aizbrauciet uz jūru, pastaigājat, atpakaļceļā iebrauciet makdonaldā, jo tas būs vienīgais, kas strādās. Ja gribas pabūt divatā ar savu partneri, palieciet klusā vietā un parunājaties. Ja gribas traku ballīti, izīrē skandas un uztaisi gadsimta bliezienu. Galvenais, lai tas ir TIEŠI tas, ko tu vēlies!
Priecīgus svētkus un nosvini tā, lai jūties vienkārši labi un esi atpūties. Nepārcenties virtuvē.