Lai arī dažs labs izskata, ka pirmais septembris ir kaut kas liels, skaists un no sirds gaidīts, lielākai daļai tas ir nervu sabrukums vēl pirms laika ar visām no tā izrietošām sekām. Nemaz nerunāsim par mokoši garajām stundām bērnu apģērbu veikalos, kancelejas preču nodaļās un grāmatnīcās, kas izsūc ne tikai pēdējās nervu šūnas, bet arī katru ilgi atlicināto centu no tā jau ne īpaši biezā naudas maciņa. Taču lielākās šausmas pārņem tos, kuru ierastais ikdienas ceļš uz darbu ved gar kādu no mācību iestādēm.
Laikam jau Latvijā nav daudz tādu skolu, kurām būtu pašām savs stāvlaukums pāris simtiem automobiļu, kur katru rītu vecāki var iztusnīt no braucamrīka savu atvasi, uzdabūt knēvelim mugurā skolassomu, sabučot kā līgavainis līgavu kāzu dienā un tad ķerties pie labas dienas vēlējumiem, uzmundrinošiem stāstiem, skatieniem un smaidiem. Bet darīt to gribas tik ļoti, ka zobus krampī velk, un bez šiem rituāliem pasaule sāk griezties pretējā virzienā. Pat tad, ja svaigi sabučotais bērniņš no vecāku apskāvieniem pa taisno dodas ar klases biedriem uzpīpēt pirms garās skolas dienas.
Bērnus jāmīl un to neviens negrib noliegt! Bērns ir pelnījis treknu buču pat tad, ja viņš pats to nemaz negrib. Arī salkani patapinātie labas dienas vēlējumi (have a nice day) droši vien ir tieši tie, kuri ietekmē gan bērneļa sekmes, gan uzvedību. Citādi vēl ņems un dabas zinības stundā nespēs savā vecāku uz nomaksu paņemtajā mobilajā telefonā pieveikt kārtējo spēlītes līmeni!
Tomēr ir kāds neliels bet – ieeja skolā no ielas puses! Tas gan nav traucēklis vecākiem nosprostot visu ielu vai vismaz vienu joslu, lai veiktu rituālus ar zvārgulīšiem un bungām, taču visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem tā ir garantija, ka par darba sākuma kavējumu priekšnieks noņems tik gaidīto prēmiju. Simtiem automobiļi sastājās garā rindā un gaida, ka gluži kā Ilona maska satelīts, kārtējais zinības alkstošais bērns beidzot aizcirtīs auto durvis un dosies pretim izglītības mistērijām.
Grozies kā gribi, bet daudz maz sakarīgu loģiku pilsētas ielās skolas dienu rītos var galvenokārt nodrošināt paši vecāki, izlaižot no auto bērnus ātri, droši un bez specefektiem. Patiesību sakot, tas nav nekas sarežģīts, ja skūpstus, komplimentus un citus tautas ticējumu rituālus paveic jau mājās. Tad pie skolas atliek vien nokomandēt “marš” un dot vietu nākamai knēveļu katapultai. Tieši piecpadsmit sekundes un visa garā auto rinda jau atkal pavirzās par četriem vai pat pieciem metriem uz priekšu.
Gudri cilvēki iesaka pievest skolēnus ne tieši pie skolas durvīm, bet izlaist tos uz kādas no paralēlajām jeb perpendikulārajām ielām. Pirmkārt jau daudz līganāka kopējā satiksmes plūsma, otrkārt bērniem viens no drošākajiem risinājumiem. It īpaši tad, ja dažas dienas pirms skolas sākuma kopā ar vecākiem izvēlētais maršruts izstaigāts, izanalizēts un aprunāts.
Bez visa tā bērnam ir iespēja nepilna kvartāla garajā ceļa posmā pārslēgties no mammas un tēta uz draugiem, klasesbiedriem un, iespējams, pat uz mācībām un skolotājiem.
Bērni – tas ir skaisti! Bērni jālutina, jo tieši no viņiem būs atkarīgs, cik nožēlojamā veco ļaužu pansionātā mēs nonāksim. Nu, jā! Arī ūdens glāze pie gultas ir ļoti svarīgs mūsu nākotnes arguments! Tomēr būtu tik jauki, ja mēs visi kopā sadotos rokās un reizi pa visai reizei apņemtos respektēt viens otru. Arī tos, kuriem bērnu nav, vai kuriem tie skolu beiguši kopā ar mūsdienu skolēnu vecākiem.
Saskaņā ar European Road Safety Observatory oficiālajiem datiem Eiropas savienībā katru gadu vidēji dzīvību zaudē ap 430 bērniem. Tie ir tikai knapi divi procenti no kopējā bojā gājušo skaita, taču 430 bērni nepabeidza skolu, nepaguva iemīlēties, izveidot karjeru, sasniegt virsotnes un izbaudīt tūkstošiem burvīgu mirkļu. No šāda skatu punkta tas tomēr ir sasodīti daudz.
Diemžēl arī ievainoto netrūkst – tādi Eiropā gada laikā ir ap 115 tūkstošiem. Par laimi ar katru gadu ir tendence šiem skaitļiem par niecīgu kripatiņu, bet tomēr samazināties. Un mūsu kopējos spēkos ir statistiku samazināt līdz minimumam, ja vien to patiešām vēlamies.
Lai mūsu nākamā paaudze sveika un vesela pabeigtu skolu un sāktu pelnīt mums pensijas, svarīgi ir trīs kritēriji, kurus ievērojot satiksme skolas laikā var kļūt jūtami drošāka. Vispirms jau vecāki un vecvecāki! Tas ir vislabākais piemērs, kas zemapziņā paliek bērnu uztverē – mūsu piemērs. Pareiza kustība pa ietvi, korekta gājēju pāreju šķērsošana, luksoforu signālu ievērošana un droša braucamās daļas šķērsošana. Nav ne mazākā argumenta prasīt no bērna drošu uzvedību uz ceļa, ja pieaugušie nenogurstoši rāda nepieņemamu piemēru. Bērni taču esot savu vecāku spogulis?
Lai cik tas kādam šķistu smieklīgi, taču nopietnas sarunas ar bērniem par satiskmes drošību neviens nav atcēlis. Ne histērisks bļāviens brīdī, kad knēvelis maršē pāri ielai pie sarkanās gaismas, bet mērķtiecīgas sarunas teju vai katru dienu. Sarunas, kas paliek atmiņā un kritiskā brīdī iznirst no apziņas un zemapziņas dzīlēm.
Jo īpaši pastiprināta profilakse vajadzīga tad, ja skolas bēni tiek laisti pēc zinībām ar velosipēdu vai skrejriteni. Tas ir veids, kā pārvietoties daudz ātrāk, tādēļ arī krietni bīstamāk. Tās ir tikai sekundes, kad neapdomīgs manevrs var beigties traģiski. Nevienam nav tiesības prasīt no autobraucējiem neiespējamo un paredzēt, no kura krūma parādīsies nelaime.
Un, visbeidzot, mūsu – autobraucēju atbildība. Ja reiz skolu tuvumā ir ceļa zīmes, kas paredz maksimālo braukšanas ātrumu 30 kilometri stundā, tad tos arī pieklātos ievērot. It īpaši piesardzīgi vērojot apkārtni rīta stundās un tad, kas pēc pēdējās stundas zvana bars nepilngadīgo ar hipnotizējošu skatienu mobilajā telefonā pamet centrālās skolas durvis! Šīs situācijas var būt un bieži arī ir neprognozējamas.
Gados vecāki Latvijas iedzīvotāji noteikti vēl atceras tos laikus, kad pirms un pēc stundām skolas tuvumā gar ielas malu dežūrēja vecāko klašu skolēni. Glīti sarkani apsēji ap skolas formas piedurkni un pa ķērienam kārtīga svilpe. Līdz ko kāds sadomāja spert kāju uz braucamās daļas, kur tas nebija atļauts, tā atskanēja jo īpaši skaļš svilpiens un visa apkārtne ar skatienu centās noķert to, kurš neprot uzvesties.
Protams, mūsdienās to noteikti nodēvētu par jauniešu ekspluatāciju un mammas sūdzētos Strasbūras tiesā, taču ideja nebūt nav peļama – mazie pieskatīti, bet lielie iemācās atbildību pret citiem.
Kā būtu ja būtu? Varam lidināties fantāzijas plašumos, taču ir tieši tā, kā tas ir, un mums ar to jāsadzīvo. Burkšķot, klusībā lamājoties uz visu pasauli un rakstot sūdzības uz dažu labu TV raidījumu, bet jāsadzīvo! Un cerams, ka mums tas izdosies labāk kā līdz šim!