Līdz 27. oktobrim Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma izstāde “Putna melnās acis likās kā lielas kameras, kas asi un detalizēti uztver visu, kas nonāca redzeslokā”, kurā piedalās astoņi vizuālie mākslinieki. Grupas izstāde veidota kā satikšanās viduspunkts, kur mākslinieki aicina skatītāju redzēt, ieraudzīt un pamanīt, kā vizuālais darbs var tikt interpretēts un uztverts atšķirīgi.
“Putna melnās acis likās kā lielas kameras, kas asi un detalizēti uztver visu, kas nonāca redzeslokā” – tādu Ineses Kaprānes dzejoļa tekstu astoņi mākslinieki izvēlējušies savas kopizstādes nosaukumam. Dažādība kā unikalitāte. Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā autori iedvesmo ar jauniem veidiem, kā redzēt pasauli, un kā savus darbus skatītājam pasniegt.
“Tam nav jābūt pie sienas vienmēr, tas var būt uz zemes, griestos… Izkāpt ārā no tā skatpunkta. Tāpēc tā unikalitāte – kā mēs katrs paskatāmies un kā dodam to ideju tālāk,” saka Silga Ivanova, māksliniece.
Tā Kristīne Krauze-Slucka saka, ka rada nepareizas fotogrāfijas. Uz gaismas jutīga fotopapīra virsmas autore veido nelielu ūdens slāni un lēnām iepludina tajā fotoķīmiju. “Man ir darbi, kas veltīti vairāk kaut kādiem psiholoģiskiem aspektiem, ko varbūt grūti vizualizēt, bet tieši tā fotopapīra gaismas jutīgā kvalitāte dod man iespēju spekulēt vai inscenēt kādas lietas. Censties, mēģināt pietuvoties, kā transformēt šo sajūtu, uz šīs virsmas strādājot. Un šis darbs, kas man ir aizmugurē, tas veltīts ekoloģijas tēmai. Tās ir materiālā Visuma vibrācijas zelta slāpes.”
Laines Poles darbs “Kā Tev iet?” balstīts uz autores pašas sarakstītiem septiņiem stāstiem, ikdienas vērojumiem, kas tālāk atveidoti keramikā. “Katram savs skatījums, katram sava pasaule, un šī ir mana. Citam tā būtu citādāka, bet mēs visi varam atrast ko kopēju tajā visā. Domāju, ka arī no tiem stāstiem ir kaut kas tāds, ko katrs saskatīs, varēs reflektēt ar to. Grāmatu ir vēlams lasīt, paši darbiņi vairāk ar acīm skatāmi.”
Katrīna Gržibovska pievērsusies skatījumam uz sociālo trauksmi, piedāvājot apskatīt līdzcilvēkus ne tik burtiski, kā tos redz pašu acis. Bet Laimdotas Malles parafīna skulptūru veidojumi veido objektus, kurā katrs var saskatīt savu. Viņa stāsta: “Pēc idejas tas atgādina arī kaut ko konfektēm līdzīgu, taurenīšus vai puķītes… Viena mana draudzene teica, ka atgādina mazu salauztu eņģeļu spārniņus.”
Ivars Pommers spēlējies ar plastmasu, betonu, ūdeni, burbuļplēvi un akvareli, Lidija Zaneripa radījusi Dzelzs jaunavu, sadragātu lupatu, bet Mika Solomon uz Sabili atvedis zīmējumu un video darbu kolekciju. Savukārt Silga Ivanova, kuras saknes meklējamas Talsos, darbi veidoti akvareļtehnikā, vērojot dabā ziedus un augus, to tekstūras un tonālās nianses.
Silga Ivanova: “Neparādīt kā ziedu, bet varbūt tas jau ir kāds cits tēls. Konkrēti tas darbs ir, kā es skatos uz īrisu, ar tām ziedlapām… Es tur redzu sievieti ar kleitu. Un arī šim darbam likās interesanti nedaudz paplašinātā glezniecība, kur nav tikai šis ierāmētais darbs, bet kur jau iziet ārā cits materiāls.”
Malle: “Un tas pat nav tik būtiski – izstāde patīk vai nepatīk. Pirmais jautājums, manuprāt, ir, vai acij bija interesanti fokusēties, pievilkties? Man šķiet, ka izstāde arī piedāvā dažādām gaumēm vizuālo materiālu.”
Izstāde būs apskatāma līdz 27. oktobrim.