Vēlēšanas pagājušas, biļeteni saskaitīti, rezultāti pasludināti, jaunais Saeimas sastāvs zināms. Sākušās politiķu tikšanās, partiju savstarpējās sarunas un iespējamo koalīcijas partneru meklējumi. Soctīkli uzkarsuši ne pa jokam. Diemžēl izskatās, ka dots jauns starts kārtējo reizi izpausties ,,viss ir slikti” sludinātājiem un Latvijas valsts nopulgotājiem. Ne tā, ne šitā nav labi. Kas vienam sasniegums, citam neraža. Bet demokrātiskas vēlēšanas taču bija! Nav pie mums nekāda putleriāna, kur ļaudis ar šaujamā palīdzību sadzen uz vēlēšanu iecirkņiem. Kādi esam paši, tādi ir rezultāti. Diemžēl, vaimanājot par savu neizdevušos valsti, arī vaimanājam paši par sevi. Vilks var gaudot uz mēnesi, cik grib, debesu spīdeklis no tā savu gaišumu nezaudēs.
Vēlēšanu statistika visiem pieejama. Nolēmu apskatīties, kā balsojuši vecpiebaldzēni, un salīdzināt ar kaimiņiem, ar Jaunpiebalgu. Slātava un Čangaliena, jūs jau saprotat. Jāpalūko, kurējo pusē tie augstākie skursteņi, lepnākās droškas un garākie krogi (joks).
Jāteic, ka rezultāti interesanti. Uz Vecpiebalgas kultūras namu balsot devušies 873 cilvēki, trijiem gadījies sabojāt aploksnes. Gandrīz vienāds vēlētāju skaits nobalsojis par JV (22%) un AS (21,7%). ZZS priekšroku devuši 113 cilvēki (13%), Nacionālajai apvienībai 76 (8,7%). Gobzema partijai uzticējušies 43 (4,9%) , progresīvajiem 34 (3,9%), A/Par 59 (6,8%). Vēl jāpiemin 35 Šlesera komandas atbalstītāji (4% no vēlētāju kopskaita). Jā, un par ,,Stabilitāti” balsojuši četri vecpiebaldzēni (0,5%).
Ņemot vērā, pēc PMLP datiem (uz 30.06.2021.), Vecpiebalgas pagastā oficiāli pierakstīti 1259 iedzīvotāji, aptuveni trešdaļa vēlēt nav aizgājusi. Bēdīgi, ka tā. Dažādi apstākļi var gadīties, bet, ja cilvēkam vienalga, kas notiek valstī, kur ir viņa mājas, tad tas jau ir ceļš uz nekurieni.
Jaunpiebalgas kultūras namu apmeklējuši 886 vēlētāji, tātad aktivitāte līdzīga, bet rezultāti tomēr atšķirīgi. Par JV nodotas 242 balsis (27,4%), par zaļzemniekiem 137 (15,5%). Pēdējiem cieši seko NA ar 130 balsīm (14,7%). Apvienotajam sarakstam, kam Vecpiebalgā otrs lielākais balsotāju skaits, Jaunpiebalgā tikai 98 balsis (11,1%), kamēr A/Par 7,1%, progresīvajiem 5,4%. Gobzema veidojumam 26 piekritēji (2,9%), Šleseram un Co – 17 (1,9%), Saskaņai 10 (1,1%), Stabilitātei trīs (0,3%).
Mazi pagasti. Varbūt nemaz nav vērts pievērst uzmanību katra cilvēka izvēlei. Un tomēr. Divos no vislatviskākajiem pagastiem, ar kuru kultūrvēsturi esam paraduši pamatoti lepoties, skaties un brīnies, arī taču mīt krievmīļa Šlesera un pat ļoti prokrieviskā Rosļikova fani. Klusiņām čubinās, gaidīdami savu laiku? Klausās Kremļa ziņas un sapņo, ka bunkura punduris uzvarēs karā pret Ukrainu? Otra galvā neielīdīsi. Pirms izteikt sašutumu, tomēr jāatceras (arī man), ka demokrātiskā valstī katrs drīkst turēties pie saviem uzskatiem. Paldies Dievam, ka mums ir tāda valsts!
Ieskatos Kārļa Skalbes ,,Mazajās piezīmēs”, kas tapušas drīz pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas. ,,Izkopiet nacionālo garu,” Skalbe aicina. ,,Cik stiprs būs šis gars, tik stipra un dzīvības spējīga būs Latvija.”
Nacionālais gars. Piederības izjūta tautas tradīcijām. Sava valoda kā svētums. Patriotisms. Pašapziņa. Kopīgā vēsturiskā atmiņa, nešaubīga ticība Latvijas nākotnei. ,,Nav priekš latvieša augstāka goda un svētākas laimības, kā tikai par savas tēvzemes labklāšanu gādāt, par savas mazās, novārdzinātās tautas atspirgšanu rūpēties, par tēvu valodas izplaukšanu dzīvē un skolā sviedrus netaupīt un tādā garā līdz ar savu tautu celties, stāvēt un cīnīties līdz pēdējam asins pilienam," pirms simtu piecdesmit gadiem sludināja Atis Kronvalds, vāciskai videi audzināts, bet ar nelokāmu nacionālu pašapziņu apveltīts vīrs. ,,Lai patiesības gaisma ir mūsu karogs, kas mūs savieno; lai neizlocīta taisnība ir mūsu šķēps, ar ko karot pret netaisnību; lai nešaubīga pienākuma apziņa ir bruņas, kas mūs izsargā no nāvīgiem cirtieniem; lai skaidra tēvu zemes mīlestība mums der par avotu, iz kā smeļams spēks un spirgtums, kad spēki kam pagurtu dzīves grūtībās." Mīļais Kronvalda Ati, kur tavs augstais patriotisma gars pazudis šodien? Cik no mūsu politiķiem stingri un nelokāmi pauž līdzīgas domas? Protams, esam citā vēsturiskajā situācijā. Piecdesmit padomijas gadi saindējuši skaidrās tēvzemes mīlestības avotu. Rosļikovveidīgie tajā turpina skalot kājas, bet mums tik grūti pārvarēt savu latviskās iecietības kodu. ,,Es runāju ar viņu krieviski, jo viņš taču, nabags, citādi nesaprot…”
Katrai tautai sava mentalitāte, tas tiesa. Kārlis Skalbe ,,Mazajās piezīmēs” stāsta par somiem: ,,Ar kādu dedzību tur visa sabiedrība veicina savu mākslu! Viņa sargā to kā dievu uguni. Ikkatrs izglītots soms tur par savu pienākumu iegādāties katru jaunu grāmatu. Ja turīgs pilsonis izstaigā somu gleznu izstādi un nenopērk nevienu gleznu, viņam sabiedrībā nesniedz roku. Tur ir nacionāla audzināšana. Tur ir augsti attīstīta sabiedrība, kura savus kultūras centienus nostāda visu centienu priekšgalā.” Somi, mentalitātes ziņā, iespējams, latviešiem vistuvākā nācija, pēc Padomju Savienības nekrietnā, nodevīgā uzbrukuma Somijai 1939. gadā tomēr nosargāja savu neatkarību. Tā atteicās sekot Baltijas valstu paraugam un akceptēt padomju ultimātu. Kāpēc? Iemeslus lai skaidro gudrāki prāti.
Protams, vēstures lappuses nav vienkārši aprakstīts papīrs. Milzums svītrojumu un labojumu, dažādu krāsu piezīmes uz lapu malām – nekas un nekad nav noticis bez sarežģījumiem. Nopietns izvērtējums nāk tikai ar laiku. Un arī tad nekad nevar zināt, vai objektīvs. To vienmēr paturu prātā, rakstot savus vēsturiskos romānus. NEKO es nezinu, varu tikai minēt. Gadskaitļi, datumi – jā, tā ir realitāte, bet sen veļos aizgājušo cilvēku attiecības, viņu pārdzīvojumi, izjūtas – maldi vien. Vienu un to pašu notikumu katrs redz citādāk. Kas vienam bēdas, otram prieks. Tāpat kā tagad – pēc vēlēšanām.
Arī par mums neviens neko nezinās, kad būsim prom no dzīvajo pasaules. Visas atmiņas, ko cilvēki atstājuši, ir apšaubāmas. Arī tās, kas ar nodomu rakstītas nākotnei. Jo katrs redz savu patiesību. Un vienas, tās lielās un vienīgās patiesības, taču vispār nav! Ukrainas aizstāvis par šo laikmetu stāstīs vienu, orks gluži ko citu. Kas zina, ko par mūsdienu dramatiskajiem notikumiem domās cilvēki pēc divsimts gadiem?
Mazs, drusku nenopietns pastāstiņš par to, kā dzimst ,,patiesība”. Aizvedu draugus uz Kalna Kaibēniem – brāļu Kaudzīšu muzeju (starp citu, vecākais memoriālais muzejs Latvijā, dibināts jau 1929. gadā). Muzeja vadītājs Aivars ir varens stāstnieks, liels jokotājs un vērīgs fotogrāfs (viņa bilde šodienas vēstules priekšlapā). Kaudzītes Matīsa un viņa kundzes Līzes mīlestības stāstu esmu aprakstījusi romānā ,,Skolas Līze”. Kalna Kaibēni man ļoti mīļa vieta, jo Matīss un Līze pēc garum garas cerēšanās (viņi iepazinās ļoti jauni, vairs neatceros, 16 vai 18 gadu vecumā) un beidzot laimīgas salaulāšanās (abiem bija jau 45) še saskanīgā laulībā nodzīvoja vairāk nekā trīsdesmit gadus. Līzes zelta buduārs, Matīsa rakstāmā pults, brāļa Reiņa Kaudzītes gultiņa, kurā viņš izpūtis pēdējo elpu – viss šeit vēl dzīvs un pagātni apliecinošs, jo Kaudzīšu muzejā vēl ļoti daudz autentisku eksponātu. Aivars nu ekskursantiem visu ko rāda un stāsta notikumus ,,iz pagātnes”. Tā un tā, esot teicis Matīss. Tā un tā, viņam atbildējusi Līze. Draugi ar interesi klausās, uzdod jautājumus, brīnās. Kad ekskursija galā, pavelku Aivaru aiz rokas maliņā un smejot prasu, sak, kā tu tik labi zini, ko tie mīlnieki viens otram teica? ,,Kā? Tas taču tavā grāmatā melns uz balta stāv rakstīts,” Aivars atjokoja. Nu, protams! Ja reiz grāmatā nodrukāts, tātad – balta patiesība.
Viens no pēdējiem valdības lēmumiem, kas krietni sašūpoja sabiedrību, kārtējo reizi sašķeļot atbalstītājos un pretiniekos, bija Ministru kabineta apstiprinātie grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas trīs gadu laikā paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā. Vairākkārt nācās noklausīties (arī lasīt) tautiešu pārspriedumus. Tas neesot reāli, kāpēc tik drastiski jāizturas pret mazākumtautību cilvēkiem, viņiem taču būs grūti, jādzīvo draudzīgi, nevajag kaitināt un tā tālāk. Šai sakarā citēšu vēl tikai vienu jaunlatvieša Ata Kronvalda atziņu: ,,Mīlēt valodu tādēļ, ka tā tēvu valoda, to nevar ikkatrs darīt. Tur vajag dižena, grezna tēva dēla! Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot, tam tārps sagrauzis sirdi. Un ja tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka neesi vaļīgs, svabads zināšanas māceklis, bet vai nu savas maizes kules vai cita kunga vergs.”
Lai visiem veiksmīga jaunā nedēļa!
