Ventspilieti Robertu Škaparu uz Latgali ir atvedusi mīlestība pret zirgiem, kas kļuva par iemeslu veterinārmedicīnas studēšanai. Saprotot, ka medicīna ir viņa aicinājums, jauneklis uzsāka mācīties par ārsta palīgu Latvijas universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžā un tagad ka medicīnas asistents strādā NMPD, Rēzeknes slimnīcas covid nodaļā, kā arī Vakcinācijas punktā.
Medicīnas asistents Roberts Škapars neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā strādā jau pusgadu. Paralēli darbam NMPD Roberts strādā arī Rēzeknes slimnīcas covid nodaļā, mācās par ārsta palīgu un šogad ir uzsācis darbu arī Vakcinācijas punktā.
Roberts ReTV Ziņām stāsta: “ Jau studiju laikā es sāku volontēt medicīnā, gan neatliekamajā medicīniskā palīdzībā, gan Rēzeknes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Man patika, jūtu, ka ir ok. Tad es arī turpināju studijas. Kā medicīnas asistents es sāku strādāt pagājušā gada 1.decembrī, tā bija mana pirmā darba diena covid nodaļā. Pirmā dienā es sapratu to, ka nu jā, būs ko darīt? “
Taujāts par to, cik noslogota ir viņa nedēļa, jaunietis atbild, ka lielāko daļu viņa laika aizņem darbs, kas tik ļoti aizrauj, ka zūd laika sajūta, savukārt brīvie brīži tiek veltīti mācībām: “Jebkurā brīvā brīdī, ieskatos, pamācos, lai nebūtu tā ka, dēļ darba būtu, kas ielaists, jo viennozīmīgi bez teorijas nav mediķis viņam jāzina diezgan daudz, ne diezgan, bet daudz. Cik stundas tu guli? Pilnībā man pietiek ar trijām stundām stundām, jo vairāk vienkārši man nav.”
Roberta kā mediķa ceļš ir sācies ar mīlestību pret zirgiem un veterinārmedicīnu, zirgi ir kļuvuši arī par iemeslu, kāpēc pirms dažiem gadiem no Ventspils viņš pārcēlās uz dzīvi Latgales pierobežā Zilupē. Lai arī tagad veterinārmedicīnai neatliek daudz laika, nepieciešamības gadījumā Roberts dodas palīgā.
Roberts Škapars: “ Kad es pabeidzu vidusskolu es sāku studēt Rīgā, paralēli studējot es visu laiku jāju +tad iegādājās Zilupē zirgaudzētavu saimnieki un davai brauc, nu tā es aizbraucu uz Zilupi pateicoties zirgiem. Ja kāds sasirdzis tad es braucu uz stalli, tam tā kā vairāk īsti nepaliek, bet veterinārmedicīnu es nekad neatsaku.”
Nekad nav par vēlu kaut ko sākt, uzskata topošais mediķis, jo katrai lietai ir savs laiks, līdz kuram ir iekšēji jāizaug - tāda ir viņa personīga pieredze un ikviens pacients, kas ir izveseļojies un dodas no slimnīcas uz mājām stiprina pārliecību par pareizi izvēlēto ceļu.
Arī savu nākotni Roberts pārliecinoši saista ar medicīnu un ir apņēmības pilns turpināt mācīties par ārstu, kā arī veikt savus pienākumus stacionārā un NMPD.
