Par vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem dienaskārtībā runā arvien biežāk. Bet vai mēs līdzcilvēki spējam izprast, ar kādām ikdienas problēmām, piemēram, saskaras cilvēks ratiņkrēslā? To devās skaidrot ReTV kolēģe Emīlija, atsaucoties ogrēnieša Aleksandra aicinājumam pastaigā pa pilsētu doties ratiņkrēslā.
Aleksandrs kā cilvēks, kas ikdienā pārvietojas ar ratiņkrēslu bieži saskaras ar izaicinājumiem, kurus citi varbūt nepamana. Viņš ir izveidojis iniciatīvu, kurā aicina cilvēkus apskatīt pilsētu no viņa skatupunkta. Piemēram, šodien mēs dosimies uz Kultūras centru.
Aleksandrs savu iniciatīvu sāka īstenot jau no pagājušā gada, taču ideja par to jau radās sen. Viņš piedalījās kādā Erasmus projektā. Un vakara pasēdēšanā, lai gan viņš parasti tā nedara, apsēdās uz dīvāna, kad viņu uzrunāja kāds lietuvietis.
Aleksandrs Lucenko, projekta “Try Walking In My Shoes” autors: “Pienāca čalis no Lietuvas un – Saša, drīkst pabraukāties? Es – Nu, protams, ņem! Un uzreiz rinda no cilvēkiem – es arī gribu, es arī gribu. Un es sapratu, kaut gan mēs nedēļu pavadījām kopā, visi kautrējās pajautāt, bet visiem ir interesanti, īpaši jauniešiem.”
Taču Aleksandra galvenais mērķis ir likt cilvēkiem saprast, ka katrs ir dažāds un tas ir normāli.
“Invaliditāte ir tāda, kāda viņa ir. Invaliditātes ir dažādas, cilvēki ir dažādi. Un ir normalizēšana, ka tu normalizē – labi, Aleksandrs ir ratiņkrēslā, viņš var to, viņš nevar šito. Un tas ir normāli. Un tā ar katru cilvēku. Ir dažādi cilvēki. Kad mēs normalizējam, mēs pieņemam faktu, ka cilvēks kaut ko var un kaut ko nevar. Un tas ir tas vērtīgākais”.
Aleksandrs jau ir pieradis pie dažādiem segumiem un vietām, kur grūtāk tikt iekšā. Taču kopumā Ogri un citas pilsētas vērtē labi, izņemot dažas nianses.
Mums Ogrē liela problēma ir dzelzceļš un tuneļi, par to visi zina. Es ieminos ik pa brīžiem, bet kopumā ir labi. Laikam vistrakākais ir Rīgā ar piekļūstamību.
Šobrīd iniciatīvā piedalījušies 12 cilvēki. Taču atsaucība šobrīd neesot liela. Kā iemeslu Aleksandrs min iespējams, ka nav pietiekama reklāma vai cilvēkiem joprojām pastāv aizspriedumi, vai dažus tas vienkārši neinteresē.
