Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ik pa laikam būtu vērts iegriezties katram. Aplūkošanas vērta ir gan pastāvīgā ekspozīcija, gan arī dažādās izstādes. Ar vienu ieejas biļeti apskatāms ir viss. Ja labs laiks, atvērta arī jumta terase, no kuras paveras skaists skats uz Rīgu. Arī šobrīd muzejs piedāvā vairākas interesantas izstādes.
Viena no tām – fotomākslinieka Jāņa Deinata personālizstāde “Pirmā piecgade”. Jānis Deinats ir viens no atzītākajiem mūsdienu fotogrāfiem un viņa darbi tikuši izstādīti bieži. Tomēr šajā ekspozīcijā varam skatīt pavisam citādus kadrus, no kuriem daudzus arī pats Jānis atkal ieraudzījis tikai gatavojoties izstādei un pārskatot savu, kā pats saka, nepārskatāmi lielo arhīvu. “Pirmā piecgade” piedāvā dokumentālu stāstu par periodu pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, kad pārmaiņas sabiedrībā vēl tikai brieda.
Darbi tapuši laikā no 1989. – 1994.gadam, kad diplomētais aktieris Jānis Deinats vēl tikai iemēģināja roku fotomākslā. Pats viņš sev esot noteicis termiņu – ja piecu gadu laikā nekas nesanāks, tad metīs šai lietai mieru. Bet tie, kas piedzīvojuši tos laikus, labi atceras padomju dzīves saimnieciskās plānošanas populāro saukli par ražīgajām piecgadēm, tā ka izstādes nosaukumā ir arī labi nolasāma ironija.
Kā raksta izstādes kuratore Diāna Barčevska: “ Lielu ekspozīcijas daļu sastāda darbi, kuri šķietami neatspoguļo neko nozīmīgu un kuru vēstījumu var saprast vien ar zināmu distanci. Mākslinieka tēloto laiku gribas nodēvēt par izstādes “lirisko varoni”, kas ar savu atcerēšanās substanci piedalās nācijas identitātes formulēšanā. Nepretenciozi iemūžinot aizejošo sociālismu, fotogrāfijas veido nejauši piedzīvotu ainu reportāžas, kuras Jānis Deinats ieraudzījis apkārtējā vidē un kuras ataino prozaisko padomju cilvēku ikdienu, kas (kā izrādās) norisinās svarīgu notikumu kontekstā. Tobrīd aiz Augstākās padomes ēkas sienām noritēja 4. maija balsojums, kas vēlāk rezultējās ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Briestošo politisko pārmaiņu laiks fiksēts garāmejot, bez drāmas un nākotnes paredzēšanas nojausmas, kad padomju miliči asociējās vienīgi ar kārtības uzturēšanas instanci, kas sargā likumu.Fotogrāfijās var izsekot līdzi juceklīgajiem vēstures notikumiem un ieraudzīt cilvēkus, kuru darbība izrādījās ļoti būtiska Latvijas kultūras un politikas telpai. Deinatam vienmēr ir imponējis kadrā ietvert asprātīgas, paradoksālas situācijas, kam padomju periodā bija daudz labvēlīgas augsnes. Fotouzņēmumos saskatāmi autora individuālā rokraksta veidošanās aizsākumi, ko viņš realizēja savā turpmākajā mākslā. 90. gadu fotogrāfijas klasificējamas kā pagātnes dokumentalitāte, kas pēdējo gadu izstāžu praksē tiek identificēta kā laikmetīgās mākslas procesa sastāvdaļa. Liels daudzums atlasīto kompozīciju realizētas 20. gadsimta iecienītākā fotoķīmiskā procesa – melnbaltās sudraba želantīna kopijas – veidā, kas pasaules fotomākslas pieredzē tiek izmantota arvien retāk un ekspozīcijai piešķir vēstures autentiskumu. Izstāde “Pirmā piecgade” neaptver visu Jāņa Deinata daiļradi minētajā laikposmā, tādējādi nepretendē uz retrospekcijas raksturu. Vairākas eksponētās fotogrāfijas līdz šim glabājās autora negatīvu arhīvā un nekad nav bijušas apskatāmas. Jāņa Deinata darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā un privātkolekcijās.”
Es apmeklēju izstādi dienu pēc atklāšanas, lai darbus varētu apskatīt mierīgi un bez burzmas. Man paveicās, jo arī pats Deinats tobrīd bija muzejā un bija iespēja ne tikai aplūkot fotogrāfijas, bet arī dzirdēt aizkadru stāstus. Jānis uzskata, ka fotogrāfija ar mums sarunājas vizuāli un nav nepieciešami paskaidrojumi. Kā cilvēks ,kas piedzīvojis to laiku, atpazīst situācijas un laikabiedrus,to arī pilnībā izbaudīju, tomēr vienmēr ir interesanti dzirdēt tapšanas stāstus.
Ka izstādītie darbi ir interesanti ne tikai laikabiedriem un nesenās vēstures interesentiem, liecināja arī muzeju apmeklējošo ārvalstu jauniešu interese, pie katras fotogrāfijas uzkavējoties un dzīvi diskutējot.
Mākslas zinātnieks Vilnis Vējš par Jāni ir teicis: “Jānis Deinats ir ir apbrīnojami daudzpusīgs un darbīgs fotogrāfs. Iespējams, tieši personības artistiskums un komunikācijas spējas ir vismaz daļēja viņa panākumu atslēga. Un vēl, protams, viņa veiksmes pamats ir iejūtīgs skatiens, kas saskata neparasto tur, kur ne visi spēj.”
Šim raksturojumam var pilnībā piekrist. Izstāde apskatāma līdz 24. novembrim. Nepaejiet garām muzejam, tur tiešām ir daudz ko redzēt!