Sagaidot Latvijas gadadienu, kopīgā pasākumā tikās Rankas pagasta Rēveļu iedzīvotāji un te dzīvojošie ukraiņi, lai tuvāk iepazītu vienam otru un vairāk uzzinātu par Latvijas vēsturi.
“Mums ir arī ukraiņi, kāpēc, lai viņus nepaceltu, un kāpēc, lai arī viņiem nebūtu tāda kopības sajūta, jo faktiski mēs nemaz tā īsti viņu dvēselēm pieskārušies neesam, mēs esam ļoti garāmejoši cilvēki. Man gribējās par tādu paskatīšanos sevī, par dzimtenes mīlestību, par to, lai mēs apzinātos, ka caur viņu sāpēm varam paskatīties arī uz savu zemi,” par ierosmi atzīmēt svētkus kopā stāsta Rēveļu bibliotēkas vadītāja Tamāra Gončoronoka.
Bijušajā Rēveļu skolā, kas tagad ir Rankas pagasta kultūrvēstures centrs, Latvijas gadadienai veltītajā pasākumā skan dziesmas gan ukraiņu, gan latviešu valodā, par cienastu svētku galdam parūpējušās te dzīvojošās ukrainietes. Ukraiņi šim pasākumam sagatavojuši arī stāstījumu par savām pilsētām, no kurām nācies doties bēgļu gaitās.
Olgas Mukosienko dzimtā pilsēta ir Mariupole, kuru karš tagad ir pārvērtis drupās. “Ļoti daudz cilvēku gāja bojā savās mājās, bumbas tika mestas tieši uz dzīvojamām mājām. Tie, kas bija pagrabos, arī gāja bojā, jo bumbas sita cauri piecu metru dziļumā, nodega veseli kvartāli, ielas.”
Olga atzīst, šobrīd viņai nav, kur atgriezties, viss ir izpostīts, arī māte tagad apglabāta te, Latvijā. Olga šobrīd ir atradusi darbu Rankas pamatskolā, taču slodze ir maza, līdz ar to arī alga ir maza. Olga labprāt Latvijā liktu lietā savas zināšanas, jo ir 20 gadu pieredze matemātikas un informātikas skolotājas darbā. “Es ļoti gribētu strādāt kādā ar zinātni saistītā iestādē, jo man ir divas augstākās izglītības – matemātikā un informātikā –, esmu arī pabeigusi arī aspirantūru pedagoģijā, protams, es ļoti gribētu strādāt augstskolā.”
Sākotnēji, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Rankas pagastā bija daudz bēgļu, vairāki desmit, tagad palikuši nedaudz, galvenais, kas licis doties projām, ir darba meklējumi. Svetlana Timošenko, kura šeit dzīvo kopā ar māti un māsu, darbu atradusi “Ķelmēnu” maizes ceptuvē, viņa ir arī apņēmības pilna iemācīties valodu. “Saprotu labāk nekā runāju! Es klausos, ko runā meitenes, jo es taču strādāju latviešu kolektīvā, jaunieši jau šobrīd nezina krievu valodu, vairāk angļu valodu, es tad ieklausos, ko viņi runā, un jau visu saprotu.”
Svetlana atzīst, lai arī cik ļoti gribētos atgriezties dzimtenē, ir jāpieņem situācija un jāveido sava dzīve šeit. “Ziniet, Latviju es jau uztveru kā savas otrās mājas, jau tik daudz adoptējušies, pieradusi, un es saprotu, ka Ukrainā karš būs vēl ilgi, tāpēc arī nav tādu domu, ka mēs drīz atgriezīsimies mājās, es saprotu, cik mums vēl tālu līdz mierīgai dzīvei.”
Lai arī karš turpinās, Rankā dzīvojošie ukraiņi atzīst, ka tic uzvarai un neatmet domu, ka reiz pienāks brīdis, kad varēs atgriezties dzimtenē.
