Normatīvajā regulējumā ir vien atsevišķi punkti, kas paredz bezpajumtniecības jautājuma risināšanu, piemēram, sociālo pakalpojumu sniegšanu. Lai arī Latvijā vienota pieeja bezpajumtniecības mazināšanai pagaidām nepastāv, speciālistu loks, kurš ar šo jautājumu strādā, ir pārliecināts, ka risinājums ir jāmeklē.
Bezpajumtniecības problemātika rodas ekonomiskās nestabilitātes, apgrūtinātas pieejas nodarbinātībai, nabadzības, lētu mājokļu trūkuma, kā arī problēmu ģimenē un personas garīgā un fiziskā veselības stāvokļa dēļ. Labklājības ministrijas pārstāve Agnese Jurjāne norāda, lai problēmu mazinātu, nepieciešams nodrošināt cilvēka situācijai un vajadzībām atbilstošus sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī speciālistu atbalstu un mājokli. Par to nepieciešams runāt plašāk. “Atsevišķos plānošanas dokumentos bezpajumtniecības problēmas risināšanai ir minētas kādas lietas, tomēr ir nepieciešams plašāks izvērtējums, saprast konkrētāk, kuras ir tās lietas, ko mēs sākam darīt, kā mēs sākam darīt.”
Labklājības ministrijas nesen organizētā domnīca bija vērsta uz to, lai ekspertu vidū nonāktu pie viena konkrēta viedokļa, ko bezpajumtniecība nozīmē Latvijas mērogā. Par to diskutēja Ekonomikas un Labklājības ministriju, Tiesībsarga biroja, nevalstisko organizāciju, kā arī pašvaldību pārstāvji. Jurjāne: “Mēs esam definīciju šobrīd iezīmējuši, ka bezpajumtniecība ir mājokļa trūkuma situācija, kurā cilvēkam nav tiesiska pamata, nav īpašumtiesības vai īres līguma un resursu, lai pastāvīgi un brīvprātīgi uzturētos dzīvojamās telpās, kurās būtu dzīvošanai piemēroti apstākļi, tai skaitā arī komunālie pakalpojumi.”
Lai risinātu jautājumu par mājokli bezpajumtniekiem, pagājušajā gadā trīs pašvaldībās īstenoja pilotprojektu “Mājoklis vispirms”. Tā laikā ar Latvijas Samariešu apvienības iesaisti kopumā 25 bezpajumtniekiem Rīgā, Liepājā un Valmierā sniegti mājokļa pakalpojumi, lai attīstītu dzīves prasmes veiksmīgai integrācijai sabiedrībā. “Mums šobrīd ir septiņi cilvēki no 25, kas ir jau tādā stadijā, ka ir izveidoti uzkrājumi, ir sagatavotas pirmās iemaksas, ir gatavi atgriezties patstāvīgā, funkcionējošā dzīvē. Protams, cik tas būs noturīgi, tas arī vēl jautājums. Četri cilvēki mums šajā periodā ir pametuši programmu, jo viņi vienkārši saka, ka šāda organizēta dzīve, kad ir kaimiņi, kad ir jāievēro kārtība, ka tomēr ir jāmazgājas, ka tomēr nevar vest mājās visus, ko sanāk… alkohols, protams, arī šeit ir neatņemama sastāvdaļa. Četri mums programmu ir pametuši, bet nu atkal četri ir nākuši vietā. Tas process ir nebeidzams un kustīgs, bet mēs nevaram garantēt, ka vienmēr būs sekmīgs,” saka biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” valdes loceklis Andris Bērziņš.
Valmierā projektā piedalījās 11 dalībnieki – astoņi vīrieši un trīs sievietes. Valmieras novada Sociālo lietu pārvaldes pārstāve Solvita Rumba: “Deviņiem projekta dalībniekiem ir iespēja dzīvot tajā pašā pašvaldības dzīvoklī, kur viņi projekta laikā dzīvoja, un arī saņemt sociālos pakalpojumus.”
Tomēr mājokļa nodrošināšana nav vienīgā nepieciešamība. Labklājības ministrija un Latvijas Samariešu apvienība norāda, ka bezpajumtiecības problemātikas risināšanā svarīgi būtu arī piesaistīt veselības aprūpes jomu, atrodot piemērotu pieeju arī veselības problēmu risināšanā, vienlaikus nodrošinot veselības pakalpojumu pieejamību visai sabiedrībai.
Bērziņš: “Ļoti bieži viņi tiek novirzīti uz veselības aprūpes sistēmu, un veselības aprūpes sistēma vienkārši ir ciet. Viņi nodarbojas tikai ar šo cilvēku izmeklējumiem, ar izmitināšanām, sakopšanām, palaišanām atpakaļ ielās, pēc kāda brīža viņi ir atpakaļ.”
Gan bezpajumtniecības jautājumu risināšanā iesaistītie, gan arī ReTV uzrunātie cilvēki tomēr norāda, ka nereti tā ir paša cilvēka izvēle. Bērziņš: “Es domāju, vai ar to, ka mēs iedosim cilvēkam maizes klaipu vai eiro kādām vajadzībām, vai mēs viņu izglābsim. Droši vien jau, ka nē. Mums vienkārši ir jāapzinās, ka šādi cilvēki ir, ka daudzi no viņiem ir nelaimīgi un grib mainīties, bet daudzi no viņiem šo izvēli ir izdarījuši apzināti, viņu brīdis mainīties vēl nav pienācis.”
Rumba: “Praktiski visi, lielākā daļa šo cilvēku, kuriem nav mājokļa vai arī kuriem ir risks nonākt bezpajumtniecības riskā, ir apzināti, viņi ir sociālo darbinieku redzeslokā, uzrunāti, viņiem ir arī sociālo darbinieku kontaktinformācija, ja viņi vēlas uzlabot to savu dzīvi, viņi var droši vērsties pašvaldībā pie darbinieka un saņemt šos pakalpojumus.”
Nākamais solis bezpajumtniecības jautājuma risināšanā ir Labklājības ministrijas šogad plānotais izvērtējums, kurā veiks bezpajumtniecības tiesiskā un saturiskā ietvara izpēti, tiks izstrādāti arī priekšlikumi atbalsta pasākumiem.