Sveiki novembrī! 

Novembris ir mūsu Latvijas mēnesis, kad pieminam savas valsts brīvību un neatkarību. Patriotisma mēnesis. Manuprāt, patriotisms vispirms ir sajūta, ka esi latvietis un nekas cits nevēlies būt. Par to šodienas vēstulē.

Mums, latviešiem, netrūkst, ar ko lepoties. Lai arī maza valsts, bet stipra. Tas stiprums no saknēm, no senču mantojuma. Patriotisms ir arī tradīcijas. Tradīcijas izpaužas svētkos. Svētkus var svinēt un svētkus var sagānīt. Esam ieraduši lepoties ar savām senajām  Jāņu tradīcijām, kuras daudzi un daudzviet cenšas ievērot – dedz ugunis, iet rotaļās, dzied un danco un sagaida rīta saulīti rotājam. Bet netrūkst arī tādu ,,svinētāju”, kuriem Jāņi ir kārtējais dzerstiņš, tikai ar kroni galvā, un kuri pēc garas nīkšanas un alus trekterēšanas saullēktā krāc, nokrituši pie zemes ar ragiem dūņās. Vai Ziemassvētkos, kamēr vieni velk bluķi ap māju, lai aizdzītu vecā gada nelabumus, otri sakrauj dāvanu kalnu, kas augstāks par izrotāto egli, un skaita muļķīgus dzejolīšus par Salaveča apakšbiksēm, tekstus meklēdami telefonos.

Viss plūst, viss mainās. Būtu dīvaini kādu nosodīt par to, kā viņš svin savus svētkus. Kā grib, tā izklaidējas, demokrātija taču. Diemžēl tradīcijas nevar pastāvēt, ja netiek koptas. Kāds to dara, citam pie vienas vietas, un te nu iznirst jautājums par pieminēto patriotismu, par latvietību. Tumšajā gadalaikā, sākot no Miķeļiem un beidzot ar Mārtiņiem, piemērojoties gada dabiskajam ritumam, mūsu senči vienmēr svētījuši Veļu laiku jeb Dievaines, kad dzīvie bijīgi un cieņpilni piemin un godina veļos aizgājušos senčus. Tā pasaule tur, ,,aiz viņiem vārtiem”, pastāv, un Dievaiņu laikā mīļie aizgājēji  mums pienāk vistuvāk. Nevis lai biedētu un šausminātu, bet gan lai atgādinātu par mūžīgo patiesību, ko izlasīju uz kāda kapakmens Vecpiebalgas Jaunajā kapsētā: ,,Kas tu esi, tas es biju. Kas es esmu, tas tu būsi.” Vienkārši. Un Dievainēm piemēroti.  

Kā gadījies, kā ne, bet tieši Veļu laikā mūsu mazajā, klusajā, latviskajā burbulītī pēdējos gados ar apbrīnojamu vērienu iespraukusies Halovīna svinēšanas tradīcija. No vienas puses - normāls process, nedzīvojam jau aiz žoga kā kādreiz padomijā. Daudziem patīk. Ja pārāk neiedziļinās, tad arī gluži normāli svētki, kurus var normāli atzīmēt, padarot gaišāku kādu no tumšajiem rudens vakariem. Bērniem patīk gan maskoties par mošķīšiem, gan kopā ar vecākiem iedegt ķirbī svecīti un doties naksnīgā pārgājienā, labi izdauzīties un vēl pamanīties tikt pie končām. Kad to visu uztver ar labsirdīgu humoru, svētkiem nav ne vainas. Bet! Un te nu sākas tāda karošana un šķēpu laušana, ka labāk tālāk no grēka. Daži tā iekarst, ka putas pa muti - kad drīkst, kad nedrīkst, ko drīkst un ko nekādā gadījumā nedrīkst… Bet vai tad mēs nezinām, ka ir diezgan muļķīgi lūkot kādam uzspiest savu vienīgo pareizo viedokli? Jo tāda tak nemaz nav. Katrai rungai divi gali. Katram sava patiesība. Jo – cik cilvēku, tik viedokļu. Protams, atskaitot vienaldzīgos. 

Ja jautātu man, sanāktu kā mācītājam no kanceles vai kā skolotājai klases priekšā. Teiktu, ka vienmēr un visur jācenšas vairot labo, metot līkumu ļaunumam un šausmām. Dabā viss ir līdzsvarā, labā iedomu pasaule nav iespējama? Atbildētu, ka mūsu kā saprātīgu būtņu uzdevums ir nepieļaut tumsas uzvaru pār gaismu, un to tikai apzināti cīnoties var panākt. Teiktu, ka labi ir iepazīt un izmēģināt jauno, bet nekādā gadījumā nedrīkst nolemt aizmirstībai no senčiem mantoto, latvisko. Drīkst svinēt, bet nedrīkst ņirgāties. Latvietis nekad neatļautos zākāties par viņsaulē mītošajiem. 

Jā, es noteikti esmu tai frontes pusē, kas izjūt sašutumu par ,,miroņu festivālu” Bauskā. Pati tur nebiju un pat, ja laistu par velti, neietu, jo mans šausmu slieksnis ir pagalam zems – pietiek ar jēgu pārdzērušiem viepļiem šur tur Rīgas apstādījumos, priekš kam vēl skatīties uz kokā aiz kājas pakārtu skeletu? Bauskas parkā safilmētie video un neskaitāmie komentāri sociālajos tīklos atklāja pietiekami spilgtu ainu, lai saķertu galvu un brīnītos, uz kurieni mēs ejam ar šādu ,,kultūru”, kam nav nekāda sakara ar jautrību un jokiem. Miroņu šovs! Kurā grāvī kritīsim, kad būsim pietiekami izšausminājušies un izbiedinājušies par pussapuvušām skeletgalvām, kas tik ļoti esot patikušas bērneļiem, ka gandrīz vai jāgudro, kā iecept vafelītēs, lai var arī izgaršot, ne tikai apskatīties. (Man te saka priekšā, ka kotletes miroņgalvu formā esot bijušas un kečupā mērcēti cīsiņu pirkstiņi arī. Nu tad jau ideja par līķu ēšanu veiksmīgi iedzīvināta.) 

Kapeņu stāstiņi, mazas šausmiņas un lielas spokošanās atceramies mēs visi – kaut kādā neizskaidrojamā veidā bērni alkst pēc baisiem piedzīvojumiem. Tas lielais jautājums psihoterapeitiem – kāpēc gan? Bet pietiks par bērnišķīgām muļķībām, jo, skat, arī lielo cilvēku dzīvē netrūkst visādu pigoru, ko apspriest. (Turpinu nopietni.) 

Latvijas Valsts prezidents piešķīris medaļas – apbalvojumus par izcilību. Četras. Politiķiem, kuri īstenojuši sabiedrībai būtiskas reformas. ,,Par Administratīvi teritoriālās reformas, Latviešu vēsturisko zemju un Pašvaldību likuma virzīšanu Saeimā” medaļu saņēma Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas priekšsēdētājs Juris Pūce.” Atkāpšos pagātnē. Kopš tā neglītā atgadījuma ar Pūces kunga sīko šmaukšanos ar auto novietošanu maksas stāvvietā, kas plaši izskanēja pa visu Latviju un nevienam nepalika noslēpums, uz viņu skatījos kā uz gana nožēlojamu tipu, kuram nāktos nokaunēties un vismaz kādu laiku klusi pasēdēt maliņā, bet, skat – medaļnieks, viens no tiem četriem izredzētajiem! Starp viņiem arī pompozais skandālists Kaimiņš. Pamatojums: ,,Par tāda un tāda likuma virzīšanu. Par tādu un tādu grozījumu virzīšanu." It kā tas nebūtu konkrētā cilvēka darbs amatā, kurā viņš iecelts. Neapšaubu, ka valsts pirmais cilvēks zina, ko dara, un par smukām acīm vien medaļas nedod, bet kā tas no malas, tā teikt, vienkāršam cilvēkam izskatās? Kad publiskais tēls nu nekādi nesapas ar paraugpuiša tēlu? Pieminētie kungi bildēs rādās pat ļoti apmierināti. Senčiem ir paruna: kam kauna nav, tas badu nemirst.

Otra aizvadītās nedēļas pārsteidzošā aktualitāte – slavenās Glorijas G. veiksmīgā iestūrēšana parlamentā. Sakiet, kādiem gan vējiem jāpūš burās, lai tāds cilvēks kā šī pret Latvijas valsti neslēpti naidīgi noskaņotā persona drīkstētu oficiāli iegāzties Saeimas krēslā un teikt, ka turpmāk lems manas valsts likteni?! Vai tiešām neviens, kas to pieļāvis, nav redzējis un dzirdējis viņas zaimus sociālajos tīklos? Neredz tos katru dienu? Vai tiešām kādam ir ilūzijas, ka šī pret visu latvisko histēriskā naidā zvērojošā sieviete turēs zvērestu un rūpēsies par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas saglabāšanu un uzturēšanu?!

Viss, nu jau pietiks negāciju. Tumsas laiks ir miera laiks.  Dvēseles līdzsvaram gribu pastāstīt par pasākumu Aspazijas mājā Jūrmalā, kur pagājušajā nedēļā viesojās latvju dainu tulkotāja Ieva Auziņa-Sentivani kundze – cilvēks, kurš gadu desmitiem iedziļinājies mūsu senču mantojuma vētīšanā un izcēlis aizmirstās bagātības saulītē. Kad viņa runāja par dainām, šķita, ka nelielajā viesu istabā gaisma uzmirdzētu spožāk. Tulkotāja uzsvēra, ko mēs jau it kā zinām - dainās ir apslēpta vissmalkākā tautas ētika un estētika, mīļums, viedums, humors, mūsu senču noslēpumi, mūsu vēsture – visa latviskā dvēsele vienuviet. Šoruden iznāca Ievas Auziņas-Sentivani grāmatas “Dainas – wit and wisdom of ancient Latvian Poetry” otrā daļa, kurā autore angļu valodā tulkojusi un skaidrojusi pasaulei seno latviešu dzīvesziņu. Klausoties cienījamās kundzes stāstījumā, it kā zināmas lietas atklājās no jauna un gluži citā gaismā. Viņas no galvas skandētās tautas dziesmas un to skaidrojumi uz brīdi radīja ilūziju, ka tomēr vēl pastāv ideālā pasaule, kurā valda daile, tikums, garīgums un viedums. Mūsu senču pasaule. Tā, kura ap mums joprojām vēl ir dzīva, lai arī bieži tik tikko nojaušama. 

Senči mums dāvājuši iespēju saukties par latviešiem. Dzīvot savā valstī, runāt savā valodā. Viņu un savas sirdsapziņas priekšā mums jāspēj saglabāt un nodot tālāk visu latvisko. Arī māku svinēt svētkus, pirmām kārtām savējos. Neviens cits to nevar, neviens cits to nedarīs, tikai un vienīgi mēs paši. Kā ,,Prāta Vētra” dzied:

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās,

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās. 

Novēlu gaišu un siltu patriotisma mēneša pirmo nedēļu visiem, kam Latvija sirdī!