Šajā dienā valsts un pašvaldību iestādēm ir iespēja parādīt savu attieksmi un labo gribu.
Šodien, trešajā decembrī, visā pasaulē atzīmē starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti. Šī diena nav svētki, bet tā ir iespēja parādīt savu attieksmi, labāk izprast invalīdu vajadzības un mazināt plaisu starp cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un pārējo sabiedrību.
Rīta pusē Salaspils dienas centrā bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām gatavojas ziemassvētku uzvedumam. Šeit viņi visi ir līdzvērtīgi, un katram atkarībā no spējām piemeklēta kāda loma.
”Mūžīgo bērnu” mammām, kuras nekad nav kopā ar bērnu atzīmējušas ne skolas gaitu sākumu, ne svinējušas izlaidumu vai kādu citu nozīmīgu sasniegumu, katra uzstāšanās ir liels notikums. Ilzes mamma lepojas par katru meitas izteikto vārdu un priecājas, ka dienas centrā meitai ir draugi.
Pirms dažiem gadiem sociālā centra telpās iekārtota arī sensorās metodikas telpa, kur bērni un cilvēki ar īpašām vajadzībām bez maksas var uzlabot savu funkcionalitāti.
Inese Podžuka, Salaspils novada sociālā darbiniece: “Tas ir gan motorikai, gan relaksācijai, gan bērna attīstībai . Kāda kuram bērnam ir vajadzība. Vecāki atved bērnu, iepazīstina ar speciālistu. Bērns tiek izvērtēts, kas viņam tieši ir vajadzīgs, un vadoties pēc tā tiek kāda metode piemeklēt.”
Salaspilī, kur esot 929 cilvēki ar īpašām vajadzībām, par dažādiem uzlabojumiem gan valstiskā, gan pašvaldības līmenī allaž iestājusies bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrība ”Zelta atslēdziņa”.
Problēmu saraksts esot garš, tāpēc ”Zelta atslēdziņa” bieži dodoties uz galvaspilsētu pie galvenajiem lēmējiem, kuri dažkārt ne vien neizprotot invalīdu vajadzības, bet cilvēkiem ratiņkrēslos nemaz nav sasniedzami.
Malda Caune, bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrības ”Zelta atslēdziņa” valdes locekle, Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietniece( JV):) “Mēs ejam un cīnāmies, lai tikai mūs sadzirdētu. Piemēram, Saeimas komisijas ēkā, kad mēs šogad gājām mums līdz bija cilvēki invalīdu ratiņos un viņi netika augšā uz komisijas sēdi. Nāca viens deputāts un teica: ”Vai jums tur obligāti jābrauc ar to cilvēku?””
Pašreiz bažas raisot 2026. gadā gaidāmās izmaiņas kopšanas pabalstā, kura apmērs tikšot noteikts atkarībā no invaliditātes smaguma.
Malda Caune: “Mums pateica būs divi kopšanas pabalsti. Ļoti smagiem invalīdiem un pārējiem invalīdiem. Kas to vērtēs, tas vēl nav zināms. Ja cilvēks piecas minūtes redzējis to bērnu vai cilvēku ar invaliditāti un varēs novērtēt vai viņš ir smagākais?”
”Mūžīgo bērnu” mammas dienu no dienas cīnās, lai pēc iespējas labāk justos viņu mūžam mazie bērni, bet valsts atbalsts, īpaši jau veselības uzlabošanai būtu vajadzīgs arī viņām.
Dzintra Graudiņa, mamma bērnam ar īpašām vajadzībām:“ Cik nu mēs tiem bērniem esam izcīnījuši kaut ko labāku, bet man pilnīgi nekas nav bijis. Es pat kādreiz visādos ceļos sev esmu nopelnījusi pensiju. Es varbūt šodien būtu arī bez pensijas, jo es no pirmās dienas esmu kopā ar viņu. Pilnīgi neko nejūtu.”
Atzīmējot Starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti, ”mūžīgo bērnu” mammas vēlētos, lai, tēlaini izsakoties, viņu un viņu bērnu kurpēs pamēģinātu iekāpt ikviens, bet īpaši tie, kuri izlemj to nākotni.
