Tuvojoties valsts svētkiem, Latgales vēstniecībā “GORS” izskanējusi koncertizrāde “Folk pasija. Francis Trasuns”. Tā veltīta izcilajam Latgales kultūras darbiniekam, politiķim un garīdzniekam Francim Trasunam, kurš veicināja Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem un bez kura darbības Latvija šodien izskatītos citādāk.
Francis Trasuns visu mūžu aizstāvēja latgaliešu valodu un kultūru, viņa dzīve bijusi kā krustceles starp politisko dzīvi un reliģiju – savas politiskās karjeras dēļ viņš tika izslēgts no katoļu baznīcas. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā.
Komponiste Laura Jēkabsone: “Muna pyrmuo dūma beja, ka myusim navajag mekliet puorsokys voi leģendys, mums ir taids cīsšonu stuosts, kas ir cīši saisteits gon ar Latgolu, gon ar Latveju, un tys ir stuosts par Franci Trasunu.”
(Mana pirmā doma bija, ka mums nevajag meklēt pasakas vai leģendas, mums ir tāds ciešanu stāsts, kas ir cieši saistīts gan ar Latgali, gan ar Latviju, un tas ir stāsts par Franci Trasunu.)
Diriģents Kristofers Volšs Sinka: “Tā dzīve ir paredzēta ne tikai pasijai, bet kaut kādai operai, reāli, tas ir tik ārkārtīgi svarīgs cilvēks, kas ir atstājis ļoti lielu ietekmi uz šo valsti.”
Postfolkloras grupas “Rikši” vadītājs Ēriks Zeps: “Es teiktu, arī pasaverūt arī iz taidu cilvieciskū stuostu, – vīnkuoršs puiss nu Sakstagola var sovā dzeivī ar vuiceibom, ar dorbu, ar attīksmi izdareit tik daudz, es dūmoju, tur ir svareigs arī šis personeibys stuosts, sevkuram, golvanais, ar ticeibu sev, ar ticeibu idejai ir īspieja realiziet koč kū absolūti grandiozu.”
(Es ticu, ka daudzi ja runā, ka bez Franča Trasuna nebūtu Latgale kopā ar pārējiem novadiem tajā vienotajā Latvijas stāstā, bet es teiktu, arī paskatoties uz tādu cilvēcisko stāstu, – vienkāršs puisis no Sakstagala var savā dzīvē ar mācīšanos, ar darbu, ar attieksmi izdarīt tik daudz, es domāju, tur ir svarīgs šis personības stāsts, galvenais, ar ticību sev, ar ticību idejai ir iespēja realizēt kaut ko absolūti grandiozu.)
Pasija ir sakrālā mūzika, kas šajā uzvedumā savijas ar folkmūziku un atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju.
Zeps: “Nu redz, ja mes pasaverom, kas mums vyspuor latgalīšu tradicionālajā muzykā skaitās kai tradicionāluo muzyka, tod tur ir arī maija dzīduojumi pi krysta, kas ir absolīuti religiski teksti, un arī psaļmu dzīduojumi, leidz ar tū Latgolā vysod katūļu bazneica ar folkui r sasavejusi i taidā simbiozē bejusi.”
(Nu redz, ja mēs paskatāmies, kas mums vispār latgaliešu tradicionālajā mūzikā skaitās kā tradicionālā mūzika, tad tur ir arī maija dziedājumi pie krusta, kas ir absolūti reliģiski teksti, un arī psalmu dziedājumi, līdz ar to Latgalē vienmēr katoļu baznīca ar folkloru ir savijusies un ir tādā simbiozē bijusi.)
Koncertuzveduma libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne, savukārt koncertuzveduma dalībnieki ir Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa “Rikši”, solists Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.
Viļakas Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests Guntars Skutels: “Fantastiski,paļdis vysim, kas tū uzcepe, var saceit, tīšom taidā ļūti plašā nūzeimē – gon gareigā, gon tautiskā, gon laiceigā, gon tīšom arī sakrālajā.”
(Fantastiski, paldies visiem, kas to uzcepa, var teikt, tiešām tādā ļoti plašā nozīmē – gan garīgā, gan tautiskā, gan laicīgā, gan tiešām arī sakrālajā.)
Koncertizrādes apmeklētāji no Valmieras Ārija un Elmārs: “Es zināju, ka latgalieši ir bijuši Saeimā vienmēr un būs Saeimā vienmēr. Mums jāturas visiem kopā, gan visām tām trijām daļām, lai visas ir pilnvērtīgas, un koncerts bija vienkārši.. man vēl joprojām ir asaras acīs, jo tā nobeiguma un sākuma daļa ir … lai tas putniņš var vienmēr to perēklīti savīt..”
Komponiste Laura Jēkabsone: “Ja nabyutu Franča Trasuna, Latveja nabyutu taida, kaidu mes tū zynom šudiņ, bet pavysam taida svareiguokuo līta, kū Fraņcs Trasuns caur mani, caur dzīduotuojim, caur diriģentu vāļ šudiņ mums, piec symtu godu, atguodynoj – ja mes pajamtu saeimas runys, kū jis sacieja, kū varieja arī dzierdiet – voi kaut kas ir mainiejīs? Kū mes dorom šīubreid ar Latveju un Latgolu? Es dūmoju, ir ļūti svareigi šajūs vaļsts svātkūs, īpaši šajā pasaulis laikā, trokajā pasaulis laikā, par tū padūmuot un īsaklauseitīs”
(Ja nebūtu Franča Trasuna, Latvija nebūtu tāda, kādu mēs to zinām šodien, bet pavisam tāda svarīgākā lieta, ko Francis Trasuns caur mani, caur dziedātājiem, caur diriģentu vē šodien mums, pēc simts gadiem, atgādija – ja mēs paņemtu Saeimas runas, ko viņš teica, ko varēja arī dzirdēt – vai kaut kas ir mainījies? Ko mēs darām šobrīd ar Latviju un Latgali? Es domāju, ir ļoti svarīgi šajos valsts svētkos, īpaši šajā pasaules laikā, trakajā pasaules laikā, par to padomāt un ieklausīties.)