Ukrainas un bēgļu atbalstam līdz šim ir ziedojuši 56% Latvijas iedzīvotāju, liecina jaunākie SKDS aptaujas dati. Aktīvākie ziedotāji bijuši Vidzemes un Zemgales reģionos. Ziedots tiek dažādos veidos: naudas izteiksmē, humanitārajā palīdzībā, iesaistoties atbalsta pasākumos kā brīvprātīgajiem. Kāds bijis šis gads ziedojumu zīmē?
Kopš kara sākuma Latvijas iedzīvotāji caur astoņām lielākajām organizācijām saziedojuši 38 miljonus eiro Ukrainas atbalstam. Pēc “Ziedot.lv” datiem, kopumā ziedojumu vākšanā iesaistījušās 90 biedrības un nodibinājumi. Liela daļa ziedotāju nav reģistrēta nevienā uzskaitē, līdz ar to kopējais ziedojumu skaits ir krietni lielāks. Pirmie ziedojumu pieņemšanas punkti tika izveidoti jau dažas stundas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viens no pirmajiem bija Madonā. Ukraiņu ģimene no Jēkabpils Ņina un Oļegs saka: “Brauktu paši, bet bērniņš mazs. Tētis jau plēšas uz turieni, bet mēs nelaižam, ko mēs bez tēta? Labi, ka caur jums varam palīdzēt.”
Ziedojumu vākšana turpinās joprojām. Tiesa – ziedotāju aktivitāte ir mazinājusies, taču ir arī tādi, kuri nepagurst visa gada garumā. Madoniete Ņina Smirnova, kas dzimusi Ukrainā, saka: “Laikā, kad neviens neko nevāc, varu arī podziņu piespiest un noziedot, bet īstenībā gribas to mantu paņemt savās rokās, nolikt kastē, nosūtīt, lai cilvēki sajūt manu roku un sirds siltumu. Latvija ir manas mājas, bet Ukraina – dzimtene. Tur visa mana ģimene, māsas, brālis. Es vienkārši nevaru to nedarīt. Darīšu tik ilgi, kamēr Ukraina uzvarēs.”
Līdztekus humānajai palīdzībai norit arī dažādas akcijas: ierakumu sveču gatavošana, maskēšanās tīklu pīšana, auto ziedošana caur tvitterkonvoju un zeķu adīšana. Madoniete Inita Zepa, kas noadījusi 45 pārus zeķu, atzīst: “Mēs, kuri dzīvojam mierā, nevaram iedomāties, kā jūtas cilvēki, kuriem apkārt notiek karadarbība, kā jūtas karavīri, kuriem jāaizsargā sava dzimtene. Es nespēju to mierīgi uztvert, tāpēc to, ko māku – adīt zeķes. Varbūt ar zeķēm karu nevar uzvarēt, bet ceru, ka karavīram vismaz silti ap sirdi paliek.”
Līdztekus materiālajam ziedojumam neatsverams ir brīvprātīgo ieguldītais darbs, neskaitot savas nostrādātās stundas – pieņemot, šķirojot, pakojot un nododot ziedojumus sūtīšanai uz Ukrainu. Madoniete, brīvprātīgā Ilona Krūmiņa: “Lielos darbus, lai dara lielie, bet mazos darbus – saskaitīt sausās zupiņas, salikt kastēs vai savākt no kaimiņiem sveces un tukšās konservu bundžas, tas ir tik vienkārši, vai arī valsts svētkos savākt un iztīrīt visas pilsētas sveces, tas ir tikai darbs – drošībā un siltumā, daru un domāju par cilvēkiem, kuri gaida mūsu palīdzību. Nedrīkst nogurt, tad jau kāda tam jēga. Nedrīkst, tur cilvēki joprojām cieš. Mums ir pietiekami spēka, mēs esam izgulējušies siltās gultās, paēduši, mēs esam stipri, mēs nedrīkstam nogurt. Tas viss beigsies, bet šobrīd ir jābūt visiem stipriem. Kopā mēs varam tikai to lielo ļaunumu uzvarēt.”
