Tie, kas ik pa brīdim apmeklē kādu no autosporta pasākumiem, būs pamanījuši interesantu likumsakarību – līdz ko skatītājs pamet trases malu un iesēžas savā limuzīnā, tā automātiski tas kļūst par pasaules čempionu šajā sporta distancē. It īpaši tas vērojams tieši rallija sacensībās, kad skatītāji steidz no viena ātrumposma uz nākamo. Sānslīdes, “nogrieztas” apmales, sarkanas acis un dzelžaini satverts stūres rats! Tā vien šķiet, ka par sekundes simtdaļām sacenšas vīriņš pie sava Volvo V70 stūres un, ne pasaules mērogā pazīstamais Latvijas rallija pilots Mārtiņš Sesks!
Katrs no mums dziļi sirdī ir pārliecināts, ka visu nosaka tehnika, dzinējs un jauda. Ja mums kāds iedotu jaudīgo sporta automobili, tad mēs viņiem parādītu kā patiesībā jābrauc. Daudzi to cenšas pierādīt koplietošanas ceļos, taču nereti tas beidzas skumji vai pat traģiski. Ja tomēr paveicies un līkumā augošais ozols paslīdējis garām, tad tas nav mūsu meistarības apliecinājums, bet gluži parasta veiksme.
Autosports nav tikai bravūra un bagāts sponsors. Vispirms tās ir zināšanas. Fizika, kuru lielākā daļa no mums esam palaiduši gar ausīm – kur gan man dzīvē tie nolāpītie likumi varētu noderēt? Tomēr jebkura sacīkšu trase pirmkārt ir fizikas likumi, kurus zinot un izprotot ir cerība sasniegt finišu. Ne vienmēr kā čempionam. Sasniegt finiša līniju jau ir daudz!
Nenoliedzami sasniegumi jebkurā autosporta trasē ir arī smaga darba rezultāts. Kā minimums gluži parastā fiziskā slodze, kas palīdz uzturēt ķermeni un organismu teicamā stāvoklī. Tam seko stundām ilgi un kilometriem gari treniņi profesionāla autosportista uzraudzībā.
Kā jau katrā sporta veidā, arī autosportā ir savas viltības, knifi un pat noslēpumi, kas vienam ļauj finišēt pirmajam, bet visiem pārējiem “rīt putekļus”. Daži paņēmieni ir likumsakarīgi un visiem zināmi, savukārt citi rūpīgi tiek slēpti, lai saglabātu priekšrocības sacensībās. Visticamāk no Latvijas vairāk kā 800 tūkstošiem autobraucēju, labi, ja desmit procenti par šādām niansēm būs dzirdējuši un, iespējams, tikai viens procents tās prot pielietot dzīvē.
Cik noderīgi šādi knifi un paņēmieni varētu būt mums – tiem autobraucējiem, kas ikdienā katru dienu forsē Rīgas Brīvības ielu vai ātrgaitas ceļu no Baložiem līdz Ķekavai? Profesionāli sportiskas braukšanas instruktori no kāda Polijas poligona uzskata, ka lietderības koeficients šīm niansēm ikdienas vajadzībām ir līdzvērtīga nullei. Tajā pat laikā nebūtu slikti kādā speciāli iekārtotā apmācības trasē tās apgūt – dzīve ir pārsteigumu pilna.
Viens no šādiem knifiem autosportā ir šķietami neloģiska, pat absurda kombinācija – vienlaikus nospiests gan bremzes, gan gāzes pedālis. Ja šādu kombināciju koplietošanas ceļos pielietosim mēs, visticamāk lielas nepatikšanas garantētas. Turklāt ne tikai mums pašiem, bet arī gluži nevainīgiem pārējiem satiksmes dalībniekiem. Taču trasē šāda rīcība ir bieži sastopama un teju vai neatņemama sastāvdaļa.
Nospiežot bremzes pedāli tiek samazināts ātrums, savukārt vienlaicīgi nospiestais gāzes pedālis uztur pietiekami augstus dzinēja apgriezienus. Visbiežāk šāds manevrs var noderēt pirms straujāka līkuma, kad svarīgi nepārspīlēt ar ātrumu tajā iebraucot, bet ne mazāk svarīgi no tā izbraukt pilnā gaitā. Sasniedzot īsto līkuma trajektorijas punktu un atlaižot bremzes pedāli dzinējs spēj nodrošināt nepieciešamo jaudu drošai manevra pabeigšanai.
Sportiskas braukšanas instruktori zina apgalvot, ka tā ir neatņemama sastāvdaļa, piemēram, populārajā Monzas trasē, kur ir daudz ātru pagriezienu, taču apļa laika rezultāti neļauj zaudēt ne sekundi.
Šo pašu paņēmienu izmanto gan rallijā uz grants ceļiem, gan treka ovālā un jebkurā asfaltētā trasē. Piemēram, mūsu pašu Biķerniekos.
Mūsdienu elektriskie automobiļi lielāko tiesu ir aprīkoti ar tā saucamo pašuzlādes sistēmu. Bremzējot vai samazinot ātrumu rekuperācijas procesā pretspēki tiek pārvērsti elektrībā un novadīti akumulatoru šūnās. Protams, ar šādi uzkrātu elektrību tālā ceļojumā neaizbrauksi, bet vienu otru kilometru mūsu ikdienas nobraukumam varam pieskaitīt.
Lai braukšanas laikā uzkrātu pēc iespējas vairāk elektrisko enerģiju, elektroauto konstruktori izstrādājuši īpašu braukšanas režīmu, kura laikā rekuperācijas sistēma piebremzē automobili, savukārt elektriskais motors to turpina dzīt tālēs zilajās. Šā režīma laikā bremzes pedālis praktiski tiek atstāts bezdarbībā, jo atlaižot akseleratoru, automobilis diezgan strauji tiek sabremzēts. Izmantojot šo režīmu patiešām var pagarināt nobraucamo attālumu pat par vairākiem desmitiem kilometru.
Taču sportiskas braukšanas instruktori uzskata, ka šis elektrisko spēkratu režīms ir ļoti pietuvināts abu pedāļu vienlaicīgai lietošanai, ko gudri dēvē par “trail braking”. Nenoliedzami efekts ir daudz saudzīgāks kā tad, kad sporta bolīda pilots strauji nospiež bremzes un gāzes pedāli vienlaikus, taču pēc instruktoru domām tas var izrādīties negaidīti kritiskā brīdī, kad šādā režīmā ceļa līkumā uz apledojuša atlaidīsim paātrinājuma pedāli – elektriskais motors dzīs auto uz priekšu, bet rekuperācijas sistēma to bremzēs.
Protams, katrā modernā automobilī ir daudzi desmiti gudri elektroniskie asistenti, kas izlīdzinās gaitu, neļaus izslīdēt ritenim, stabilizēs spēka sadali un izdarīs vēl daudz ko citu, lai saglabātu kontroli pār spēkratu pat tad, ja pats autobraucējs to ir zaudējis. Taču uzmanība un zināšanas par sava auto īpašībām ir ne mazāk svarīga lieta.
Tieši tādēļ nozares profesionāļi aicina apgūt ekstrēmas, un tātad drošas braukšanas pamatprincipus. Šādi pakalpojumi pieejami arī Latvijā, kur par apmācībām rūpējas viens no autosporta šosejas distances korifejiem Jānis Vanks. Labas riepas un dārgs auto vēl nenozīmē drošību uz ceļa. Pieredze liecina, ka pat uz šosejas nomesta banāna miza var izrādīties liktenīga.